Vai kritiķis spēj sevi mīlēt?
Mēs katrs pats sev esam visbargākais kritiķis un soģis. Un kā tas tieši dzīvē ir palīdzējis, vai esat par to aizdomājies? Vai tā rezultātā mēs esam kļuvuši veiksmīgāki, laimīgāki, kaut ko vairāk sasnieguši? Darām, jo tā mums ir iemācīts, un tagad vairs citādi neprotam. Un tā arī esam ieraduši attiekties pret citiem, ko visvairāk izjūt paši tuvākie. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts” – tāds taču ir viens no Dieva baušļiem, bet vai par to mēs bieži atceramies? Dievs mūs mīl visus un vienmēr, viņš vienmēr mums piedod un attaisno it visā, tikai cilvēks savos prāta maldos to nesajūt.
Šī sevis tiesāšana un noniecināšana ir kā loģisks turpinājums sevis nemīlēšanai. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, - arī tāds ir Dieva bauslis. Bet kā tad mēs sevi mīlam? Vai tajā brīdī, kad visbargāk kritizējam? Un tad sanāk, ka ja jau mēs tādā veidā sevi mīlam, tad tieši tāpat “mīlam” arī apkārtējos, – izveidojas apburtais loks, no kura ir ļoti grūti izkļūt.
Bet varam mēģināt darīt “no otra gala” – nevis nosodīt un kritizēt, bet attaisnot – vispirms jau sevi pašu, un tad to izdosies arī ar citiem. Pieņemt savas kļūdas un nepilnības, jo arī tā ir daļa no mums. Ja pieiet tam apzināti, radoši un ar humoru, tad tas pat varētu izvērsties par diezgan jautru pasākumu – nu iedomājieties, ka nupat saplēsāt šķīvi, un tā vietā, lai sevi nosauktu par “nu atkal kā bez rokām”, vai vēl kādā piemērotākā epitetā, izdomaājiet sev kādu jautru uzdevumu, teiksim, - saceriet uz vietas par to kādu pantiņu, piemēram – “sasisti trauki – tas nu gan ir jautri”, – vai arī izpildiet piecus pietupienus – pārsteidziet sevi ar kaut kādu neikdienišķu reakciju! Un tā var sevi “čekot”, kad atkal sanāk “iekrist” kādās lamatās, tūlīt pat uz vietas to nomainot pret kaut ko jaunu.
Man reiz darba kolēģei bija teiciens, ka darbs ir jāuztver kā izklaide. Un viņai ir apsolūta taisnība. Dzīve noteikti kļūst vieglāka, ja to uztver kā izklaidi, jo tā taču ir tikai spēle. Lai arī dažkārt izskatās un kļūst pavisam nopietni, atslēga paliek nemainīga – kā tu pret to attiecies.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa