Kāpēc ir svarīgi bērniem lasīt pasakas
Kad es biju maza, man ļoti patika pasakas. Kamēr vēl nepratu lasīt, vecāki man tās “uz maiņām” pa vakariem lasīja priekšā. Arī vēlāk, kad pati iemācījos lasīt, man skolas sākuma gados neinteresēja citas grāmatas kā vien pasaku – visvairāk tās brīnumu – par bārenīti un Laimes māti, par trešo tēva dēlu, kas dodas pasaulē laimi meklēt, kam, nākas cīnīties ar trīsgalvaino pūķi, lai uzjātu stikla kalnā un atbrīvotu daiļo princesi. Tikai daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka pasakas ir pirmā ezotēriskā literatūra.
Pasakās tiek atklāts, kā pasaulē viss notiek, simbolu un tēlu valodā tiek aprakstīta dievišķā kārtība, tiek uzsvērtas būtiskākās īpašības, kādām cilvēkam ir jābūt, lai sasniegtu savus mērķus un dzīvotu laimīgi. Simboli un tēli – tā ir valoda, ko vislabāk uztver un saprot mūsu zemapziņa. Ja atceramies mācības skolā, tad bija svarīgie priekšmeti, tādi kā matemātika, fizika, ķīmija, dzimtā valoda (bet ne literatūra, jo tā jau vairāk tāda izklaide, - jo galvenais tak ir iemācīties rakstīt bez kļūdām). Un tad bija “otršķirīgie” priekšmeti – zīmēšana, dziedāšana, kas veicina tēlaino domāšanu, māca izpaust jūtas un emocijas, un dziedina dvēseli. Arī sports nebija pie svarīgajiem, tur galvenais bija nokārtot normatīvus, nevis iemācīties izpratni un metodes, kā uzturēt savu fizisko ķermeni labā, veselīgā formā ikdienā.
Pasakas un arī jebkura kvalitatīva daiļliteratūra ir tā, kas veicina tēlainās domāšanas attīstību, māca atbrīvot un noņemt prāta uzstādītās, mums iemācītās robežas – par to, kas dzīvē ir, un kas nav iespējams. Tādēļ, lai cilvēks mācītos sajust sevi, sadzirdētu savu iekšējo balsi un pieņemtu savus lēmumus, balstoties uz savām sajūtām, prātam un loģikai tomēr ierādot otršķirīgu vietu, lasiet saviem bērniem pasakas! Brīnumi nenotiek tikai pasakās, atļaujiet tiem ienākt arī dzīvē!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa