Pitagora numeroloģijas psiholoģiskie aspekti un praktiskais pielietojums
Daudzi bieži vien savu garīgās attīstības ceļu uzsāk ar numeroloģijas apguvi. Tas droši vien ir arī tādēļ, ka ciparus mēs lietojam savā ikdienā, tie mums liekas vairāk pazīstami, jo pielietojami visdažādājajos veidos kopš piedzimšanas brīža. Jau tad, kad cilvēciņš piedzimst, viņš tiek nosvērts un nomērīts. Un tā dzīves laikā skaitļi mūsu ikdienā ieņem arvien noteiktāku un svarīgāku vietu, jo bez tiem neiztikt nekur – ne lai noteiktu lietu un procesu kvantitāti, ne kvalitāti.
Numeroloģijai ir savas priekšrocības – lai to iemācītos, nav nepieciešami nekādi papildus instrumenti vai datorprogrammas, vien rakstāmpiederumi un kalkulators, bez kura, protams, var arī iztikt. Vissvarīgākais, kas tiešām ir vajadzīgs - tā ir patiesa interese un aizrautība, vēlme izzināt un pētīt visdažādākos piemērus, - ir vajadzīga radošā uguns.
Cilvēka dzīve tiek skaitīta gados un iedalīta dažādos attīstības ciklos. Katram dzīves posmam attiecīgos vēstures periodos ir atzīti par labu esam dažādi paramerti – kādam cilvēkam ir jābūt fiziskajā veidolā un kādam ir jābūt cilvēka mentālajam līmenim. Senajos vai antīkajos laikos, lai cilvēks izdzīvotu, viņa ķermenim un prāta spējām bija jābūt atbilstošām vienām kvalitātēm, viduslaikos – citām, bet mūsdienās, it sevišķi pēc pārejas jaunajā tūkstošgadē, jau pavisam kam pilnīgi jaunam.
Ne par velti publiskajā telpā arvien vairāk tiek aktualizēta tēma par jaunā laika cilvēkiem, un līdz ar to, arī par nepieciešamību mainīt izglītības sistēmu, kas nekādā veidā netiek līdzi atbilstošajam laikmetam. Jā, mēs visi esam cilvēki - ar fizisko ķermeni, kam ir visdažādākie parametri un fiziskā kapacitāte – spēks, veiklība, lokanība utt., mums visiem ir iedots arī prāts (arī tiem, kam pēc lielākā vairuma sabiedrības viedokļa tiktu uzskatīts, ka tā nav – tas ir tikai viedoklis, kam bieži nav nekāda sakara ar zināšanām un izpratni).
Par šo visu domājot, prātā ataust kaut kur redzēta bilde, kurā redzams, ka rindā stāv zilonis, tīģeris, žirafe, zivs, zaķis, – un visiem no viņiem tiek prasīts uzkāpt kokā, un pēc tā, kā viņi to spēs, tiks arī novērtēti. Kā jau var saprast, ne visi no klātesošajiem personāžiem to spēj, jo tas vienkārši viņiem no dabas nav dots. Un ja atceramies paši savu skolas laiku, tad tikai retais no mums bija tāds, kam padevās vienlīdz labi gandrīz viss, bet kaut kas vienalga bija sirdij vistuvākais, ko cilvēks būtu bijis gatavs darīt, kā saka, no rīta līdz vakaram, bet skolas sistēmā kādam talantam pat nevarēja atrast pielietojumu, tāpēc to labāk atzīt par nesvarīgu vai nevajadzīgu. Tādēļ arī daudzi no mums visu mūžu sevi var izjust kā sliktāku, nepilnīgāku, nevērtīgāku kā citi, jo ir kaut kam neatbilstoši, tātad – “nederīgi”.
Mēs visus šos gadus runājam par vispusēju izglītību, bet kā cilvēkam atrast sevi tajā visā, saprast, kas patiešām ir viņam vislabākais, ja šodien skolā visi priekšmeti, kas attīsta tieši radošumu un sajūtas, ir tikuši aizbīdīti otrajā plānā? Pat sports, kas ir tik svarīgs fiziskā ķermeņa attīstībai un uzturēšanai, ir ticis pārvērsts par kaut kādu normu izpildes pasākumu, - sak, ja nevari aizlēkt atbilstošos metrus, tad neesi atbilstošs.
Un jāatzīst, ka starp šiem daudzajiem parametriem – ne tikai mūsdienās, bet arī jau gadsimtus iepriekš, pēc kā ir tikusi vērtēta cilvēka “kaut kāda atbilstība”, ļoti iztrūkst tas, kā tajā visā ir juties cilvieks pats – savā ķermenī, savās domās un sajūtās, savā dzīvē vispār, līdz kamēr tam pievērsās tāda zinātne kā psiholoģija.
Psihe, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “dvēsele”, ir “cilvēka un arī augstāko dzīvnieku īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod spēju domāt, gribēt un just. (..) Cilvēkam piemīt augstākā psihes forma – apziņa”*
Jautājumi par psihi un domāšanu ir pastāvējuši jau kopš antīkās pasaules laikiem, par to ir rakstījis arī Aristotelis (“De Memoria et Reminiscentia”), psiholoģija kā zinātne izveidojās tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kam par pamatu kalpoja filozofija, fizioloģija un fizika. Pirmo zinātnisko darbu psiholoģijā 1860. gadā sarakstīja Gustavs Fehners – “Psihofizikas pamati” (“Elemente der Psychophysic”).
Par formālu psiholoģijas kā zinātnes, kas atšķiras no bioloģijas un filozofijas aizsācēju un pirmo psihologu (arī “psiholoģijas tēvu”) tiek uzskatīts Vilhelms Vundts, kas 1879. gadā Vācijā, Leipcigā, izveidoja pirmo psiholoģijas laboratoriju. Un kurš gan šodien neko nebūtu dzirdējis par Zigmundu Freidu un Karlu Gustavu Jungu! Augstskolās psiholoģiju uzsāka mācīt tikai 1930. – 1940. gados – tikai pagājušajā gadsimtā, līdz tam cilvēka sajūtas un visdziļākās personiskās vajadzības ir tikušas atstātas novārtā!
Tātad, psiholoģija pēc savas būtības ir mācība par dvēseli, par šo nemirstīgo energoinformatīvo cilvēka daļu, kodolu, kas pārdzimst no dzīves uz dzīvi, iemiesojoties arvien no jauna, paņemot līdzi vien katras dzīves laikā gūtās zināšanas un pieredzi. Par to, ka dvēsele ir nemirstīga un nāves brīdī ķermeni atstāj, lai atkal iemiesotos no jauna, rakstīja jau 5. gadsimtā p. m. ē. Hērodts, kuru bieži vien sauc par “vēstures tēvu”, ka ēģiptieši esot bijuši pirmie, kas apgalvoja, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un atkal pārmiesojas citā ķermenī.
Šis uzskats par dvēseles pārdzimšanu ir ļoti būtisks arī Pitagora mācību sistēmā, kas radās vēl gadsimtu iepriekš, un bija kļuvis ļoti ietekmīgs grieķu domāšanas sistēmā. “Pitagoriešu skolā” nodarbojās ar matemātiku, ar skaitļu īpašību īpašu pētīšanu. Pitagora mācības līdz mūsdienām gan ir nonākušas tikai no “otrajām rokām” nevis no tiešā avota, viņa laikā tās ikvienam arī nebija pieejamas.
Viens no šādiem avotiem, kur var iegūt informāciju par Pitagora mācībām, ir Diogēna Laertija 3. gadsimtā sarakstītais darbs “Pitagora dzīve”, kur šis autors raksta, ka Pitagors esot mācījis, ka pastāv attiecības starp cilvēkiem un dieviem, jo cilvēki piedalās dievišķajā principā, un saistībā ar to Dievs īsteno savu augstāko gribu cilvēku labā. Pēc teiktā var spriest, ka cilvēks ir saistīts ar dievišķo, jo viņā ir ietverts dievišķais princips, tātad, tas saista viņu ar dieviem un pašu Dievu. Dievišķais princips – tā ir cilvēka dvēsele, nemirstīgā daļa (jo Dievs taču ir nemirstīgs, mūžīgs). Un vēl no šī var secināt arī to, ka Dievs visu laiku ietekmē mūsu dzīvi, ka tas nav kaut kur atlikts malā, “kādā augstā plauktā”, ka tas, kas ir augšā, ietekmē dzīvi arī šeit, apakšā – un otrādi, tātad, tiek atklāts šis ļoti būtiskais princips – “kā augšā, tā apakšā”.
Vēl Latertijs raksta, ka Pitagors piemin sauli, tās nozīmīgumu dzīvības procesā, ka tās gaisma un siltums ir vitāli nepieciešami visam dzīvajam, kas ir uz zemes, arī augiem un dzīvniekiem. Pitagors runā par to, ka arī augi ir dzīvas būtnes, bet ne visām dzīvajām būtnēm ir dvēsele, skaidrojot to, ka dvēsele atšķiras no dzīvības, ka tā ir nemirstīga, pateicoties tai nemirstībai, no kuras dvēsele tika atšķelta.**
“Pitagoriešiem dvēselei ir trīs daļas: intelekts un saprātīgums (abi rodas smadzenēs) un kaislība (rodas sirdī). Tādēļ dvēsele gūst kaut ko gan no sirds, gan no smadzenēm. Cilvēka uzdevums ir panākt harmoniju starp šīm trīs daļām. Šī harmonija rodas no Dieva un no paša cilvēka izvēles. Šī ideja par harmonijas sasniegšanu starp cilvēku kā dzīvu būtni, piesaistītu mirstīgumam, un cilvēka dvēseli, kas ir nemirstīga, ir būtiska pitagoriešu ideāla daļa, ko vēlākie domātāji ne vienmēr atbalstīja.”***
Ar jēdzienu “harmonija” netiek domāts kaut kāds mistisks ideāls, bet gan konkrēts skaitlis, skaitliska proporcija. Viņu uzskats bija, ka visumā viss savstarpēji sader kopā un mijiedarbojas, balstoties uz konkrētām skaitliskajām attiecībām. Šodien mēs to saucam par sakrālo ģeometriju jeb par Zelta griezumu. No matemātikas daudzi noteikti atceras Fibonači skaitļu virkni, ko 12. – 13. gadsimtā atklāja ievērojamais Itāļu matemātiķis – tā ir skaitļu virkne, kur pirmie divi locekļi ir vienādi, bet katru nākamo locekli iegūst, saskaitot divus iepriekšējos, piemēram:
1, 1, 2, 3, 5, 8, 13, 21, 34, 55, 89, 144, ....
Dabā viss, kas ir atbilstošs Zelta griezuma principam, cilvēkam ir patīkams, izskatā liekas harmonisks, bet, ja kaut kas tam neatbilst, tad tiek pieņemts par nepatīkamu vai neglītu.
Pitagorieši skaitli uzskatīja par vienojošo principu, kas piemīt visam – lietām, procesiem, parādībām – un ka starp to visu pastāv konkrētas skaitliskas attiecības. Viņi bija pirmie, kas atklāja, ka mūzikas intervāli ir vienkāršu naturālo skaitļu proporcijas. “Mūzikas harmonija uz zemes, “apakšējā pasaulē” ir cieši savstarpēji saistīta ar sfēru harmoniju, ar to domājot visu universu, kur ir ietvertas planētas un zvaigznes, to dēvējot par “augšējo pasauli”. Pitagorieši uzskatīja, ka dvēseles vēlme ir atgriezties tajā mūžīgajā harmonijā, no kuras tā ir cēlusies un ir tikusi atšķelta.”****
Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: "Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no "dzimšanas apļa".*****
Uz šī principa, ka cilvēkus var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība – ir būvēta 9 rūtiņu matrica numerološijā, to iedalot fiziskajā, sajūtu un mentālajā plānā. Nevienu no šiem plāniem, cilvēkam esot iemiesojumā, nav iespējams izslēgt. Tas, ko var iemācīties darīt ar numeroloģijas palīdzību – ir izveidot un uzturēt balansu starp tiem. Jo uz zemes nekas nevar būt tikai materiāls – lai radītu materiālas lietas, cilvēkam ir vajadzīgs gan prāts, gan sirds degsme – sajūta. Ja cilvēks uz zemes, esot ķermenī, mēģina attīstīt tikai gudrību, mentālo plānu, tad var nākties smagi vilties attiecībās un materiālajā pasaulē vispār. Teiciens: “Ja jau tu esi tik gudrs, tad kāpēc tev nav naudas” – sevi pilnībā attaisno, jo svarīgi ir zināšanas integrēt savā ikdienas sadzīvē.
Savukārt, cilvēks, kas pārāk aizrausies tikai ar savu sajūtu apmierināšanu – ar godkāri, varaskāri, arī ar mīlestības sajūtu – var sajust vilšanos gan materiālajā, gan arī mentālajā pasaulē. Ja dēļ pārmēru varaskāres var pienākt laiks, kad citi no cilvēka novēršas, tad arī pārmērīgas mīlestības dēļ cilvēks var piedzīvot visdziļākās vilšanās dzīvē. Lai mēs kādam kaut ko varētu dot, mums tam visam ir jābūt pašiem. Ja mīlestības dēļ mēs otra labā no kaut kā visu laiku atsakāmies, arī tad riskējam pazaudēt visu, kas mums ir. Kā ļoti spilgtu piemēru šeit var minēt Dž. A. Kronina daiļdarbu “Trīs mīlestības”.
Visliekākās grūtības lielākajai daļai cilvēku, varētu pat teikt – visiem – dzīvē sagādā sarežģītas situācijas, kas izveidojas no nepareizas energoapmaiņas, no nepareiza došanas – ņemšanas principa izpratnes. To, kā šis princips tiek darbināts katra cilvēka dzīvē, ir redzams matricā.
Piedzimstot cilvēks ienāk ar konkrētiem uzstādījumiem, ar savu raksturu, kas ir izveidojies jau iepriekšējos iemiesojumos, piedzimstot tieši tādā ģimenē, kas šīs viņa ipašības noteikti arī “ieslēgs”. Ne tāpat vien ir teiciens, ka katram bērnam tieši viņa mamma un tētis ir vislabākie, lai viņš varētu iegūt pieredzi, pēc kuras ir atnācis. Kad dvēsele sāk mosties, cilvēks sāk savu dzīvi spēt ieraudzīt tā kā no malas. Tādēļ arī parādās interese par numeroloģiju – arī tā ir iespēja paskatīties uz savu dzīvi no malas, un, kas ir īpaši svarīgi – iepazīt savu raksturu no malas.
Bieži vien cilvēks domā, - ja viņam izdosies saprast, kā viņa šodienas dzīves neveiksmes ietekmē pagājušā vai aizpagājušā dzīve, tad šodien viss sakārtosies, tādēļ daudzi sāk meklēt iespējas nokļūt kaut kur pagātnē, cerot, ka tas kā uz burvju mājiena sakārtos šodienu. Tomēr, bez darba ar sevi nekas nemainīsies – tieši tāpat, kā arī numeroloģijas apguve kā tāda neko dzīvē neizmainīs, ja cilvēks šīs zināšanas nesāks iedzīvināt savā ikdienā.
Ir vispārzināms princips, ka karma ir cēloņu seku likums, ka ir karmas kausi, kas prasa, lai viss tiktu nolīdzsvarots - ko sēsi – to pļausi. Taču ne visi aizdomājas par to, kā tieši karma veidojas mūsu ikdienā – kas ir pamatā tam, ka dzīvē tiek izjaukts balanss, līdzsvars. Sākas tas viss ar mūsu visdažādākajām attieksmēm, reakcijām, kas dzīves gaitā, tās nemainot, nostabilizējas un izveidojas par ieradumiem. Savukārt, ieradumi veido mūsu raksturu.
Pitagora numeroloģijas matrica ir ļoti precīzs cilvēka rakstura indikators, šo instrumentu labi pārzinot, ir vajadzīgas vien pāris minūtes, lai saprastu cilvēka pamata uzstādījumus, par ko tika rakstīts iepriekš, – kā cilvēks dzīvo, vai viņam aktuālāka ir izpausme fiziskajā, sajūtu vai mentālajā plānā. Nav pareizu vai nepareizu, labu vai sliktu matricu (cilvēku). Jebkurš skaitlis matricā atklāj kādu cilvēka rakstura šķautni, savukārt, ciparu skaits tam atbilstošajā rūtiņā parāda jaudu, ar kādu šī kvalitāte tiek darbināta. Tādā veidā atklājas materiālās pasaules dualitātes princips – nekas nav tikai labs vai slikts, viss ir nosacīti, un šie abi principi darbojas vienlaicīgi.
Zināšanas numeroloģijā var būt noderīgas arī, lai izprastu līdzcilvēku raksturu un īpašības, tā iepazīstot un izprotot otra rīcību un tās motivāciju, un tad izrādās, ka cilvēks vienkārši tāds ir, ka tā ir viņa programma, pēc kuras viņš darbojas – šī izpratne palīdz pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Un protams, ar numeroloģijas palīdzību var sakārtot attiecības gan ģimenē, gan darba kolektīvā.
Numeroloģija šodien tiek pielietota arvien plašāk, to par labu esam ir atzinuši daudzi speciālisti, kas strādā ar cilvēkiem, tajā skaitā, arī psiholoi, jo ar tās palīdzību ir iespējams daudz ātrāk “uzstādīt diagnozi” un saprast, “kā to ārstēt’”. Šajā Ūdensvīra laikmetā numeroloģijas zināšanas atkal tiek pelnīti godā celtas. Jau Pitagora laikos bija skaidrs, cik svarīgi ir cilvēkam dzīvot nedalītā harmonijā ar universa sistēmu. Vieninieka princips ir, ka katra šūna satur informāciju par visu kopējo sistēmu, tieši tāpat arī visa sistēma satur informāciju par katru šūnu.
Svarīgs ir katrs cilvēks, kas pēc analoģijas principa ir vesela pasaule, mikrokosmoss. Un, ja šīs zināšanas var palīdzēt izglābt vai uzlabot dzīvi kaut vienam cilvēkam, tad tiek izglābta vai sakārtota vesela unikāla pasaule.
* https://lv.wikipedia.org
**R. Robertsons, “Indras tīkls”, Rīga, Jumava, 36.lpp.
*** R. Robertsons, “Indras tīkls”, Rīga, Jumava, 36.lpp.
**** R. Robertsons, “Indras tīkls”, Rīga, Jumava, 37.lpp.
***** https://lv.wikipedia.org
https://lv.reoveme.com
https://liv.lifehackk.com
Stāstīja: Vineta Riekstiņa