Kā neapmaldīties emociju un prāta pasaulē?
“Man kā vēsturniecei loģika ir stiprā puse” – episkais, labi zināmais, par klasiku kļuvušais citāts no kinofilmas “Limuzīns jāņu nakts krāsā”. Tai pat laikā, kad Olgas Dreģes izcili atveidotā “vēsturniece” filmā nokļuva stresa situācijās, tad nemaz tā loģika tik spēcīga vairs nebija, - virsroku tomēr ņēma emocijas.
Emocijas vai loģika – kas ir svarīgāks?
Nekas nav svarīgāks viens par otru, cilvēks vislabāk jūtas tad, kad dzīvē viss ir līdzsvarā. Kad emocijas ņem virsroku, tad cilvēks jebkuru situāciju spēj pārvērst par milzu problēmu, - no mušas uzpūst ziloni. Tādam cilvēkam ir ļoti izteikta sajūtu pasaule, bet viņš tās neizprot un tādēļ var neadekvāti reaģēt. Emocijas var traktēt arī kā divu sajūtu – patīk vai nepatīk – izpausmi, kad tām tiek piešķirts savs personiskais sujektīvais vērtējums.
Savukārt, loģika ir ciešā saiknē ar prātu – cilvēku, kam prāts ir pārāk spēcīgs, spēj pārliecināt tikai, viņaprāt, neapgāžami argumenti, tie ir no tiem, kas netic nekam, kas nav zinātniski pamatots, pat nepieļaujot domu, ka kaut ko ne vienmēr var pamatot un pierādīt ne tādēļ, ka tas tā nav, bet gan tādēļ, ka tas nerezonē ar cilvēka iepriekšējo pieredzi, vai arī viņam no citiem avotiem iegūtajām zināšanām, kas iegūtas no vecākiem, skolas, līdzcilvēkiem, sabiedrības, - kas bieži vien saistās ar dogmām, kuras arī bieži vien nav pierādītas, bet cilvēks nez kādēļ tām tic.
Kā neapmaldīties emociju un prāta pasaulē? Tikai un vienīgi tās nemitīgi balansējot – tas ir treniņš, darbs mūža garumā. Cilvēkam nokļūstot stresa situācijā, viņu pārņem emocijas, un kad jau pamazām sāk arvien spēcīgāk pieņemt savas aprises milzīgā ziloņa siluets – tad talkā ir jāņem loģiskā domāšana, liekot emocijas malā un sākot pa punktiem izanalizēt esošo situāciju, kā to vislabāk atrisināt. Savukārt, kad dzīve sāk kļūt pārāk pragmatiska, ierobežota prāta konstrukcijās, tad ir īstais brīdis tam dot atelpu, ielaižot savā dzīvē emocijas - prieku un spēju brīnīties, būt saviļņotam - vienkārši par to, ka briest pumpuri, un ka apkārt viss smaržo pēc pavasara...
Stāstīja: Vineta Riekstiņa