Mīlu un pateicos - tieši tik vienkārši tas ir!
Tiem, kas ir izvēlējušies iet pa attīstības ceļu, ir jābūt gataviem sevī ieguldīt darbu, izprotot to, ka cilvēks nav tikai ķermenis, kas ir vien avatars, kurā ietērpjas dvēsele un gars (apziņa, atmans), mācoties to, kā darbojas šī Dieva radītā sistēma, kas sastāv ne tikai no miesas, muskuļiem, kauliem un asinīm, bet arī emocijām, sajūtām, prāta – kopuma, kas veido attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Mīlestība – tā ir sirds un dvēseles teritorija, bet ego un viedoklis – tā ir prāta daļa.
Kā saka mans skolotājs, - dzīvē nekur tālu nav jāiet, kā vien tie centimetri, kas šķir dvēseles centru krūtīs no smadzeņu centra (prāta) galvā. Cilvēks nevar dzīvot bez prāta, un arī bez ego materiālajā pasaulē, ja vien viņš nav nolēmis savu dzīvi pavadīt vienatnē kādā alā. Un arī bez mīlestības viņš nevar. Patiesi laimīgs var justies tas, kam izdodas šīs abas savas daļas apvienot, - tad dzīve sāk iegūt pavisam citas krāsas.
Visgrūtākais darbs uz pasaules ir darbs ar sevi, tāpēc cilvēks visu laiku cenšas no tā izvairīties, meklējot un arī atrodot visdažādākos veidus, kā savu uzmanību pret sevi novērst. Bet mūsu iekšējā sistēma tik ļoti šo uzmanību gaida! Cilvēkam neticas, ka viņš pats savā labā var izdarīt ļoti daudz, pat visu, bet tomēr visu laiku izvēlas atbildes meklēt kaut kur ārpusē, nevis sevī, jo negribas, ir bail tās sadzirdēt. Mīlestība dziedina visu – visas sāpes, pagātnes rētas, jo uzturot sevi negācijās, tādās emocijās, arī nākotne veidojas tāda pati – katru dienu mēs radām savu nākotni, cits – neapzināti, bet cits – jau apzināti. Izvēlies mīlestību, jo tā ir vajadzīga tieši tev, – lai ir bijis kā ir bijis, to dziedinot ar mīlestību, tu palīdzi pats sev!
Mana vismīļākā meditāciju prakse ir sūtīt no dvēseles centra mīlestības enerģiju uz smadzeņu centru ar domu: “Es tevi mīlu”, un tad saņemt atbildes impulsu: “Pateicos”. Tagad jau tie ir tikai divi vārdi – doma: “Mīlu – pateicos”… Tādā veidā man tā ir kļuvusi par pateicības un mīlestības praksi pret sevi, - tā atbrīvo, attīra sirdi un prātu no visa, kas nospiež, kas sakrājies, - slāni pa slānim, tiem noloboties kā sīpola kārtām. Nebūs jēga to darīt mehāniski, bez patiesas emocijas, jo tikai caur to mēs varam kaut ko izmainīt.
Mīlu un pateicos – tieši tik vienkārši tas ir!