Par garīgās attīstības trim posmiem
Ikviena cilvēka dzīves mērķis ir garīgā attīstība, pāreja uz garīgo plānu. Varbūt kādam par to var rasties šaubas, jo esam taču tik dažādi! Vai arī jūs teiksiet, ka zināt daudzus, kurus par garīgiem būtu ļoti grūti nosaukt, jo viņu dzīvē par to nekas neliecina, - viss, ar ko viņi nodarbojas un par ko runā, ir saistīts vienīgi un tikai ar materiālajām lietām, un naudu. Turpretim, ir daudzi, kas nicina naudu un mantu, jo uzskata sevi par garīgiem, un garīgumam taču nauda un materiālās lietas kaut kā galīgi nepiestāv, kas arī ir patiesībai neatbilstošs, iemācīts uzskats, prāta programma.
Cilvēka zemes dzīve notiek trīs plānos – fiziskajā, kas ir saistīts ar materiālo pasauli – uz to var attiecināt arī mūsu fizisko ķermeni; sajūtu plānā, kas ir saistīts ar emocijām; un mentālajā vai garīgajā plānā - domu pasaule, prāts. Un tas viss notiek vienlaicīgi, jo kamēr cilvēks ir dzīvs un viņam ir ķermenis, visi šie trīs plāni nav atdalāmi – tam droši vien jūs piekritīsiet. Jo nevar pasaulē radīt neko garīgu, ja tam nav materiālā pamata – piemēram, lai komponists radītu mūziku, viņam ir vajadzīgs kaut vai papīrs un zīmulis, lai to pierakstītu, bet, lai varētu uzbūvēt māju, iesākumā taču bija ideja, doma, kā tā izskatīsies. Materiālajam un garīgajam plānam dzīves laikā ir jālīdzsvarojas, un to cilvēkam ir laikam jau visgrūtāk savā dzīvē īstenot. Bet vēl jau ir sajūtu – emocionālais plāns – viss, kas pasaulē ir, cilvēkam rada kaut kādas sajūtas – patiku (ko var apzīmēt ar plus zīmi) vai nepatiku (mīnusa zīme), ko visu var aprakstīt plašā sajūtu gammā, jo tas cilvēkam izraisa emocijas, bet noteicošais būs tas, ar kādu attieksmi cilvēks to uztver, un no tā izriet visa viņa dzīves kvalitāte – cilvēks var izvēlēties, vai par šķietami negatīvu notikumu visu laiku “cepties”, tādējādi saindējot dzīvi gan sev, gan apkārtējiem, vai arī pieņemt to kā pieredzi un, izdarot secinājumus, doties tālāk.
Visu cilvēka zemes dzīves gājumu arī var iedalīt trijos posmos – līdz trīsdesmit sešu gadu vecumam cilvēku vairāk interesē fiziskais, materiālais plāns, jo ir jāpieaug, jāiegūst izglītība, jāveido karjera vai savs bizness, jānodrošina sava dzīves vieta, jādibina attiecības, tiek veidota ģimene, šajā laikā arī dzimst bērni. Un tad, pēc trīsdesmit sešu gadu vecuma cilvēks tā kā pēkšņi attopas un sāk pievērst savu uzmanību tam, kā viņam tas viss, kas viņam ir, patīk, kā viņš tajā jūtas – vai man patīk mana ģimene, vai es esmu attiecībās laimīgs, vai patīk tas, ko es daru, vai man patīk dzīves vieta, un tā joprojām. Īpaši spilgti tas izpaužas pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas, kad ikkatru piemeklē krīze, kas liek visu šo izvērtēt, izņēmumu tajā nav. Šajā laikā cilvēks grib nomainīt visu, kas viņam savā dzīvē vairs nepatīk, bet, ja viņš to nedara un krampjaini turas pie vecā – cieš veselība, sākas visdažādākie zaudējumi, aiziet cilvēki, - tad dzīve pati veic savas korekcijas “piespiedu kārtā”.
Viss dzīves gājums, ko cilvēks noiet, viss piedzīvotais, uzkrātā pieredze – tam visam ir tikai viens mērķis – attīstība, apziņas paplašināšanās. No septiņdesmit divu gadu vecuma cilvēks pāriet garīgajā plānā, - tas ir laiks, kad būtu jānodod savas dzīves laikā uzkrātā pieredze, kā to agrāk darīja cilšu vecākie. Pēc šī vecuma sliekšņa pārkāpšanas vairs tā īsti neinteresē tiekšanās kaut kur materiālajā pasaulē, - tad vairāk gribas izbaudīt dzīves laikā iegūtos augļus. Tad cilvēku bieži vien vairs neinteresē arī jaunas sajūtas, un arī vairs negribas iemācīties kaut ko jaunu – bet tā jau ir degradācija, jo, kad cilvēks pārtrauc mācīties, tad viņš tiešām ir kļuvis vecs.
Šie trīs iepriekš pieminētie dzīves cikli, kas nomainās ik pēc trīsdesmit sešiem gadiem, visbiežāk ir galvenais iemesls dažādu paaudžu konfliktiem, jo katra no tām uz notiekošo skatās caur savu tajā dzīves brīdī dominējošo prizmu, – pirmajā posmā – caur materiālo, otrajā – caur sajūtu, emocionālo, bet trešajā – caur mentālo. Zinot un izprotot šo trīs ciklu likumsakarības, būtu iespējams daudz konstruktīvāk risināt jebkuru strīdu vai nesaskaņas.
Un te mēs varam atgriezties pie tā, ar ko iesākām, - ka ikviena cilvēka dzīves mērķis ir garīgā attīstība. Protams, ka tā sākas ne jau no septiņdesmit divu gadu vecuma, jo visi šie trīs plāni, ko iepriekš pieminēju, atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā visas dzīves garumā. Katrā no tiem caur katram dzīves posmam atbilstošo prizmu – materiālo, sajūtu vai mentālo – cilvēks iegūst pieredzi, kas kā enerģētisks nospiedums tiek ierakstīts viņa apziņā un kopējā Akašas laukā. Katrai dvēselei ir savs noteikts plāns, ko tai ir paredzēts dzīves laikā apgūt, – kas dod apziņas paplašināšanos visdažādākajos veidos. Ja cilvēks savu saikni ar dvēseli pavisam ir pazaudējis un no šī plāna pārāk novirzījies, tad var tikt “noņemts no trases” ātrāk, nekā tas bija iepriekš paredzēts, jo no skolotāju sistēmas un citu iesaistīto augstāko plānu skatu punkta tiek izlemts, ka dvēselei daudz vērtīgāk būtu šo scenāriju izbeigt un izvēlēties citu. Cilvēka aiziešana – tā ir pāreja uz garīgo plānu, tātad, - iepriekš pieminētais mērķis tiek sasniegts tā vai tā.
Jebkura dzīves diena ir bezgala vērtīga, tā sniedz mums iespēju iemācīties kļūt arvien pateicīgākiem, pieņemošākiem, līdzjūtīgākiem un mīlošākiem – vienīgi tas dod iespēju realizēties mūsu dzīvības enerģijas vienīgajam mērķim - pieskarties, saplūst ar bezgalīgo – ar mūsu esības kodolu.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa