Vai tu bieži ieklausies klusumā, lai sadzirdētu sevi?

31. marts, 2023 pl. 0:29, Nav komentāru

Vai tu bieži ieklausies klusumā? Man ļoti patīk klusums, es to izbaudu... Arī tagad, šo rakstot, man visapkārt ir klusums... Bet absolūts klusums jau nemaz nav iespējams, jo viss ir dzīvs, klusums ir dzīvība – kaut kur tālumā pa laikam var dzirdēt mašīnu radīto troksni, tad telpā kaut kas ieskanas – rodas kāda vārdā nenosaucama skaņa, aiz loga čivina putniņi... Es klausos, kā dzīvība notiek manī, kā ar mani sarunājas mans ķermenis, es to sajūtu, ik pa laikam viņam arī atbildu, aprunājos kā ar vistuvāko draugu, pajautāju, ko viņš man grib pastāstīt, kā viņš jūtas, es dzirdu un sajūtu savu elpu... tas ir tik nomierinoši, kad sāc to vienkārši vērot, kā tas tevī notiek, kādas ir sajūtas, kad plaušas piepildās ar skābekli, un tad seko izelpa – viss atslābst... un cikls turpinās... Vai tas nav brīnums – klausīties un vērot, kā notiek dzīvība?

Cilvēki bieži stāsta, ka nezina, kā meditēt, jo nekad to nav darījuši. Meditācija – tas ir pavisam vienkārši, viss, ko es tikko iepriekš aprakstīju – tā jau ir meditācija, cilvēks pat noteikti to ir darījis un piedzīvojis, tikai tas nav bijis apzināti, ar nodomu – meditēt – klausīties, vērot, - darot to apzināti, būs labāks rezultāts. Un tad pēkšņi pārņem tāds mīlestības un pateicības vilnis – par to, ka esi dzīvs, vari kustēties, iet, un tev nekas nesāp! Bet ja arī kaut kas sāp – arī par to var pateikties – ka ķermenis tādā veidā sūta ziņu, stāsta, ka kaut kas vairs nav līdzsvarā, tas ir sauciens pēc palīdzības! Kad ir ieslēgts kāds mākslīgais fons, tad šīs smalkās nianses vairs nav uztveramas, tās “pārkliegt” var vien sāpes – piemēram, galvas sāpes. Kad galva vēl nesāpēja, ķermenis mums noteikti jau iepriekš sūtīja signālus, ka nu jau ir par traku, ka viņš vairs to nevar “pavilkt”, bet cilvēks jau neklausās, pārslēdzot savu uzmanību uz kaut ko “daudz svarīgāku” – uz bezgalīgo ikdienas pienākumu veikšanu vai kādu drāmu, kas norisinās viņa prātā.

Vairākus gadus atpakaļ arī manās mājās vienmēr bija kāds fons – tiklīdz ienācu pa durvīm, tā tūlīt gribējās ieslēgt mūziku. Es mīlu mūziku, arī tagad to klausos, bet ne vairs kā fonu, un tā noteikti neskan visu dienu. Daudziem ir ieradums, ka mājās fonā visu laiku darbojas televizors, - cilvēks visbiežāk to pat neskatās un neklausās -, bet vajag, lai kaut kas skan. Viņam ir bail palikt vienatnē ar sevi, ieklausīties sevī, cilvēks nav gatavs sastapties aci pret aci ar savām bailēm, sajūtām, domām – ar visiem raibu raibajiem tarakāniem, kas mājo prātā, un bez šī fona trokšņa tad varētu izspraukties ārā kā īlēni no maisa – iepriekš rūpīgi slēptie un glabātie vistālākajā apziņas nostūrī. Un mēs jau arī visu laiku esam mācīti klausīties un skatīties uz kaut ko, kas ir ārpus mums – kā runā un domā citi, ko par mums padomās, un pildīt bez iedziļināšanās visu, ko stāsta kāda runājoša galva televizorā.

Vien esot klusumā, cilvēks sāk sadzirdēt un sajust sevi, tas atver smalkās maņas, paplašina apziņas lauku. Klusumā tu sajūti, kā saplūsti ar apkārtējo telpu un kļūsti par nedalāmu, vienotu organismu... izšķīst ķermeņa robežas... tu pēkšņi vairs tās nejūti, ir viegli, iestājas pilnīgs miers... tu tiešām jūti un apzinies, kā tas ir – elpot un būt vienotā ritmā ar visu, kas ir, un tik ļoti gribas šo sajūtu saglabāt pēc iespējas ilgāk.

Šis zīmējums - portrets - man ir ļoti nozīmīgs, mīļš, jo tapis laikā, kad biju uz sava atveseļošanās ceļa pēc nopietnas diagnozes - kad sēdēju meditāciju istabā blakus mana skolotāja, dziednieka Liutauras Viktorinas kabinetam, kur viņš pieņēma cilvēkus, un praktizēju, izmantojot jebkuru iespēju pabūt viņa dziedinošajā laukā. Tas bija viens no maniem daudzajiem personīgajiem retrītiem, kad praktizēju vairākas dienas no vietas, pat nedēļu, no rīta līdz vakaram, ar nelieliem pārtraukumiem. Daudzi cilvēki, kad dzīvē nonāk sarežģītā situācijā, gaida, ka kāds viņus izglābs, un viss notiks kā uz burvju mājiena. Bet neviens nevar otru cilvēku izglābt, ja viņš pats nav stingri apņēmies arī pats darīt visu iespējamo, lai no šīs dzīves krīzes izkļūtu. Kad kādam izdodas izdziedināties, cilvēki saka - jā, ir noticis brīnums, bet, kā teica Liutauras, ikviens brīnums visbiežāk ir iepriekš labi sagatavots.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Zīmējuma autore:

Iveta Janevica /www.parakstalogo.lv/

Vai tu bieži ieklausies klusumā, lai sadzirdētu sevi?

Nav komentāru

Komentēt