Par sievišķo pirmsākumu
Šodien, kad tiek īpaši godināta sieviete, aizdomājos, ko vispār nozīmē - būt sievietei, kas ir sievišķība, ko tas nozīmē man, - patiesa sievišķā daba, jo ir skaidrs, ka ne jau krāšņā kleitā vai augstpapēžu kurpēs tā apslēpta. Tajā ietērpjoties - kas, protams, ir skaisti, - bet neejot dziļāk, neizprotot viņas patieso būtību, tas paliek vien kā tēls, kā maska, sabiedrības noteikts ārējais sievišķības etalons.
K.P Estesa savā grāmatā “Sievietes, kas skrien ar vilkiem” raksta, ka savvaļas daba un Pirmatnējā sieviete – tās abas ir apdraudētas. Pirmatnējās sievietes arhetips ir ļoti daudzslāņains, jo pirmatnējs – tas ir arī mežonīgs, savvaļas, nepieradināts, necivilizēts, nevaldāms, straujš, nesakārtots, u.c. Šī sieviete ir apveltīta ar intuitīciju, ir zinoša, pat gaišredzīga, tai piemīt pareģošanas spējas, viņā ir kaut kas dziļi intuitīvs, balstīts uz izdzīvošanas pamatinstinktiem, ko var piedzīvot arī mīlestības un gādīguma pilnā saskarsmē ar vīrieti. Viņa pazīst radīšanas brīnumu, iemiesojot to matērijā – bērna radīšana, zīdīšana, izlološana.
Apjausmu par Pirmatnējās sieviets dvēseli var iegūt tikai uzmanīgi ieklausoties savā sirdsbalsī, sajūtot savus pirmatnējos ritmus. Kolīdz sieviete zaudē saikni ar savu dvēseli, ar intuīciju – tā nonāk pussagrautā stāvoklī, viņa pazaudē savu saikni ar pirmatnējo spēka avotu – pazūd viņas dzīvīgums, cieš veselība – izjūk viņas dabiskie ritmi, - tos piesavinās sociums, vai arī viņas pašas, vai citu prāti. Atļaut būt sev pašai – tādai, kas noteikti nebūs visiem ērta, kas neies kāda pavadā, bet dzīvos ar baudu, ar garšu, dažreiz atļaujot sev būt neprātīgai (dzīvot ārpus prāta rāmjiem) un mīlēt, un pieņemt sevi arī tad, kad pati zini, ka neesi perfekta.
Pirmatnējā sieviete visās iepriekš pieminētajās šī arhetipa izpausmēs ir aizbildne, iedvesmas avots, mūza visa veida mākslās – dejā, mūzikā, glezniecībā, tēlniecībā, domāšanā, filosofijā, garīdzniecīcībā – visur, kur klātesošs ir radošums, pētniecība, jo tā ir instinktīvās psihes (psyche – dvēsele) galvenā nodarbe. Pirmatnējā sieviete mīt nevis prātā, bet sirdī. Tā ir ikvienas dvēseles sievišķā daļa. Viņa ir neizsīkstošas, mūžīgās gaismas un mīlestības avots, inkubators, viņā mīt dzīvības un nāves spēks, viņa ir dzīvības un nāves vārti.
Lai vīrietis varētu pietuvoties un izprast visdziļākos sievietes dvēseles slāņus, viņam nāksies apbruņoties ar pacietību un drosmi, jo tas dvēseles pašās dzīlēs apslēptais vulkāns, kas var negaidīti sākt darboties, radot izvirdumu, var būt arī biedējošs un pat bīstams. Bet tas, kurš to spēs – pieņemt, ieskaut savā mīlestībā, iedodot viņai drošu ietvaru, un tajā pat laikā – ļaujot pilnīgu brīvību – viņu par to sagaida balva – sava vīrišķā potenciāla piepildīšana un realizēšana - tas noteikti ir to vērts!
Sieviete – tās ir mājas, pavarda siltums, miers, bet tajā mīt arī kaislība, vētra, uguns, piedzīvojumu gars. Sievieti meklēdams, vīrietis pamet mājas, lai atkal pie tās atgrieztos - un būtu mājās.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa