Vai pienākumi un atbildības uzņemšanās mīlestībai aplauž spārnus?
Mīlestība dod spārnus, bet važas gan cilvēks uzliek sev pats, nespējot uzņemties atbildību par savām attiecībām. Pienākumi un atbildība – sajūtas, ko šie jēdzieni rada, it kā nesaskan ar to lidojumu, ko sniedz mīlestība, tad no kā būtu jāatakās – no mīlestības vai pienākumiem un atbildības attiecībās? Vai jebkurās attiecībās, kas pastāv, mēs paši labprātīgi neuzņemamies kaut kādus pienākumus pret otru? Ja attiecībās nav nekādu pienākumu un atbildības, tad tas ir par diviem tauriņiem, kas “dejoja vienu vadsaru”, un kas pēc tam? Deja ar nākamo tauriņu, lai būtu lidojumā? Bet tauriņiem ir ļoti īss mūžs, un arī tas ir saistīts ar konkrētu mērķi – pēcnācēju radīšanu.
Bet, ja attiecības kļūst ilgstošas, tad kaut kādi jel pienākumi ir neizbēgami, un tas skar pilnīgi visas attiecības – gan ar partneri, gan bērniem, draugiem, un arī ar mājdzīvniekiem. Piemēram, dzīvojot kopā, mēs taču otru painformējam, ka šovakar būsim vēlāk mājās, jo dodamies uz darba pasākumu? Var jau neko neteikt, lai otrs paliek bez nerviem, bet arī tad būs bijusi kaut kāda iepriekšēja vienošanās par to, ka viens otram ne par ko neatskaitāmies un nesaskaņojam. Un tad es vienu vakaru uzaicinu ciemos trīs draudzenes, bet izrādās, ka otrs bija ieplānojis pavadīt kopā romantisku filmu vakaru, - bet tā jau var aiziet līdz jebkura veida galējībai!
Arī mīlot bērnu, vecākiem pret viņu ir savi pienākumi, un pret vecākiem mums ir savi pienākumi, bet tas taču nenozīmē, ka šajā mīlestībā nav iespējams lidojums! Un cik daudz prieka sagādā mīļais kaķītis vai sunītis, kas ārā ir jāved arī tad, kad ir auksts, tumšs, un līst lietus!
Cilvēciskajās attiecībās tomēr īsti nestrādā beznosacījumu mīlestības attiecības, ja cilvēki dzīvo kopā. Vienmēr ir vieglāk mīlēt no attāluma – mēs taču mīlam savus vecākus, kamēr viņi dzīvo blakus mājā vai blakus pilsētā! Bet kā ir tad, kad satiekamies vienā teritorijā – vai tad netiek uzstādīti kaut kādi noteikumi, nenotiek vienošanās, noteiktas robežas, ko otrs nedrīkst pārkāpt? Parasti jau nesaskaņas rodas tieši tad, kad noteikumi nav skaidri, un otra robežas netiek ievērotas.
Tādēļ, lai attiecības būtu laimīgas, veiksmīgas, un lai ikviens tajās justos mīlēts, daudz svarīgāk būtu noskaidrot otra cilvēka mīlestības valodu – ko viņš vēlētos saņemt no otra, kas viņam liek justies mīlētam, un tad katrs var izvērtēt, vai to, ko vēlas otrs, tu esi gatavs to dot? Runāt par kopējiem sapņiem – vai arī tu sapņo par to pašu, ko otrs jūsu attiecībās un dzīvē vispār. Un, uzsākot kopdzīvi, neizbēgami ir vienoties par noteikumiem – nu kaut vai par kopējiem pirkumiem, rēķinu apmaksu un citiem sadzīviskajiem jautājumiem.
Mīlestība sākas ar došanu – ko tu esi gatavs otram no sevis dot. Bet jāatceras, ka “mīlēt” – tas ir darbības vārds, - cik tad ilgi var mīlēt ar tukšu vēderu, dzīvojot vecā pažobelē ar cauru jumtu? Tādēļ cilvēciskā mīlestība vienmēr būs saistīta ar rūpēm – par otru, un arī par sevi pašu, jo, ja “man neko nevajag, ka tik otram ir labi” – tas atkal ir viens pamatīgs grāvis.
Jebkurās attiecībās vienmēr būs kāds kompromiss, svarīgi ir, lai tas saskan ar tavu vērtību sistēmu, un lai netiktu pārkāptas tavas sarkanās līnijas.