Par Pitagora mācību, tās avotiem un mācības sekotājiem
Pitagora dzīvi un viņa mācības ir apvītas ar daudziem neskaidriem, pat savā ziņā mistiskiem faktiem. Visticamāk, tas ir tā dēļ, ka viss, kas saistās ar viņa sludināto mācību, tika turēts stingrā slepenībā, visi tajā iesaistītie bija devuši klusēšanas zvērestu. Pitagorisms – viņa paustās filozofijas virziena, kulta kustības nosaukums, viņa mācības sekotājus dēvēja par pitagoriešiem. Pitagors Krotonā (Itālijā) bija izveidojis tādu kā savu sekotāju savienību.
Slavenais grieķu filozofs un matemātiķis, ko daudzi pazīst vien kā Pitagora teorēmas atklājēju, bija noslēpumaina personība, par viņa dzīvi atklātībā kļuva zināms tikai pēc pāris simtiem gadu pēc viņa nāves. Tieši tāpat nav īsti zināms, vai Pitagora teorēmu atklāja viņš pats, vai arī kāds no viņa mācekļiem.
Pitagors ir dzimis aptuveni 570. g.p.m.ē. Samosas salā, starp Turciju un Grieķiju. Ir zināms, ka viņš ir mācījies gan austrumos, gan Ēģiptē, un savas zināšanas viņam ir nodevis Tots, grieķu valodā Thoth, ēģiptiešu – Djhuty – mēness, rēķināšanas, mācīšanās un rakstīšanas dievs. Noteikti ir vērts kaut nedaudz pieskarties tam, kāda ir saikne Pitagoram un Totam, kas atklāj, cik patiesībā dziļas un nozīmīgas ir šīs zināšanas, ko Pitagors, savukārt, ir nodevis tālāk saviem skolniekiem. Tiem, kas mācās un pielieto Pitagora numeroloģiju mūsdienās, un to skaitā ir arī šī raksta autore –, tā ir pieslēgšanās zināšanu kanālam, kas ved tālāk uz to avotu – Totu.
Totu uzskatīja par rakstības (hieroglifu) izgudrotāju, valodu radītāju, tulku un padomdevēju, kā arī Saules dieva Ra pārstāvi. Meklējot informāciju par Totu, taciņa aizveda uz antīko Grieķiju, Grieķi Totu saistīja ar savu dievu Hermesu viņa līdzīgo īpašību un funkciju dēļ. Viens no Tota vārdiem, pagodinājumiem ir "Trīsreiz lieliski" jeb “Trīsreiz lielākais”, kas grieķu valodā ir τρισμέγιστος (trismégistos), tādējādi padarot to par Hermesu Trismegistu, savukārt, klasiskajā latīņu valodā tas tiek tulkots kā “Mercurius ter Maximus”. Tiem, kas pārzin astroloģiju un Saules sistēmas planētas, droši vien tagad kļūst skaidrāks priekšstats par planētas Merkūrs patieso dziļāko nozīmi. Savukārt, Taro kāršu pasaules zinātājiem var pavērties plašāks priekšstats par to, ka Taro pasaules redzējuma patrons ir ne tikai Hermess Trismegists un Tots, bet kļūst acīm redzama saistība starp tādām zināšanām kā Numeroloģija, Taro un Astroloģija – tie, kas pārzina tās visas un pielieto, to noteikti apliecinās – tajā skaitā, arī šī raksta autore.
Hermess Trismegists ir autors Hermetica - ļoti daudzveidīgai seno un viduslaiku pseidoepigrāfisko tekstu sērijai, kas veido pamatu dažādām filozofiskām sistēmām, kas pazīstamas kā hermētisms. Gudrība, ko šim tēlam piedēvēja senatnē, apvienoja zināšanas gan par materiālo, gan garīgo pasauli, kas viņam piedēvētajiem rakstiem padarīja lielu nozīmi tiem, kurus interesēja materiālā un dievišķā savstarpējā saistība. Hermesa Trismegista tēls ir atrodams arī islāma un bahājiešu rakstos, šajās tradīcijās Hermess Trismegists ir saistīts ar pravieti Idrisu.
Drunvalo Melhisedeks savā grāmatā “Dzīvības zieds” atklāj, ka ir Tota skolnieks, un caur viņu tiek nodotas zināšanas, informācija. Tots viņam arī ir pavēstījis, ka Hermess Trismegists – tas ir viņa paša - Tota dvēseles iemiesojums, un Pitagors ir bijis viņa skolnieks, ka viņš nāk uz Zemes, lai cilvēkiem nodotu zināšanas. Tots Melhesedekam ir atklājis informāciju arī par citiem saviem iemiesojumiem uz Zemes. Viens no veidiem, kā var tikt nodota informācija no citām dimensijām, no augstākajiem plāniem, ir jaunā laika instrumentiem – čenelings – kur cilvēks, kam vai nu jau ir iedzimta tāda spēja, vai arī to var atklāt un attīstīt dzīves laikā, vai arī var tikt noslēgts līgums ar kādu no smalkmateriālā plāna struktūrām (eņģeļi, skolotāju sistēma, ārpuszemes civilizācijas u.c.), tātad, cilvēks kļūst kā kanāls, caur kuru tiek nodota informācija.
Saistībā ar Pitagoru atklātībā ir nonākuši dažādi interesanti fakti par viņa dzīvi, bet arī tie ir ar dažādiem miglas plīvuriem apvīti, un par to, cik tajā visā ir patiesības, mēs, visticamāk, tā arī neuzzināsim, turpmāk – par dažiem no tiem.
Pitagors savu reliģisko filozofiju, kas balstījās uz matemātiskiem pamatiem, mācījis saviem sekotājiem, skolniekiem. Viņa mācekļi slavināja matemātisko harmoniju, ticēja, ka Visumā viss ir balstīts uz skaitļiem, ieskaitot dabu un mūziku. Skaitlis “desmit” tika uzskatīts kā “virsskaitlis”.
Neskatoties uz to, ka pitagorieši pret cilvēkiem bija noskaņoti labestīgi, paši bija gatavi paciest pat spīdzināšanu, lai tikai nenodotu slepeno informāciju. Viens no neskaidrajiem faktiem, ko piedēvē Pitagoram, ir tāds, ka viņš esot nogalinājis kādu no saviem sekotājiem. Pitagorieši ticēja, ka ar racionālo skaitļu palīdzību var izskaidrot Visuma uzbūves principus. Taču viens no viņa sekopājiem, vārdā Hippas, atklāja zelta griezumu, kas apgāza vienu no fundamentālajiem principiem, ko savos darbos izmantoja Pitagors, un matemātiķis, iespējams, par to viņu ir nogalinājis.
Kā liecina vēsture, viņi abi ir bijuši laivā, kad Hippas Pitagoram ir stāstījis par saviem pretrunīgajiem aprēķiniem. Pitagors viņu esot izgrūdis no laivas un noslīcinājis, pārējiem sekotājiem liekot par to klusēt. Otra versija ir tāda, ka Hippas ir atklājis, ka arī no skaitļa “divi” var izvilkt kvadrātsakni. Nav skaidri zināms, vai tas tiešām tā ir bijis, bet tas, ka tika atklāti iracionālie skaitļi, ievērojami sašūpoja Pitagora mācības pamatus, jo pitagorieši bija pārliecināti, ka Visums ir radīts uz veaselo skaitļu pamata.
Vēl kāds interesants fakts – pitagorieši bija veģetārieši, viņi neēda arī pupas, jo ticēja, ka cilvēku dvēseles iemiesojas zvēros un arī pupās. Viens no galvenajiem principiem Pitagora mācībā bija dvēseļu pārdzimšana. Viņi ticēja, ka tās pēc nāves iemiesojas dzīvniekos, tādēļ pitagoriešiem bija stingri aizliegts ēst gaļu, un arī pupas, jo pastāvēja uzskats, ka dvēseles var iemiesoties arī tajās, varbūt par pamatu šai pārliecībai ir pupu forma, kas atgādina cilvēka embriju.
Arī ap Pitagora nāvi ir apvītas vairākas leģendas, viena no tām vēsta, ka Pitagoram gandrīz izdevies aizbēgt no saviem vajātājiem, bet skrienot viņš nonācis favas pupu laukā un atteicies tam skriet cauri, jo tas pārkāpjot viņa mācības pamatprincipus, tādēļ viņš apstājies un ticis nogalināts.
Vēl kāds interesants fakts – pitagorieši ticēja, ka viņu līderim piemīt īpašas, pārdabiskas spējas. Viņi uzskatīja, ka viņš spēj sarunāties ar dzīvniekiem un atceras savas iepriekšējās dzīves. Tika uzskatīts, ka viņš spēj zināt, piemēram, kad būs nākamā zemestrīce, vai arī apturēt krusu, apturēt vēju un nomierināt okeānu. Klīda pat baumas, ka viņam esot zelta gūža, un kājas arī esot no zelta. Romas Cicerons ir atzīmējis, ka pitagorieši, aizstāvot savas idejas, ir lietojuši frāzi: “Saimnieks tā teica”, ar to domājot Pitagoru.
Arī sievietes aktīvi piedalījās Pitagora ideju attīstībā, lai gan to skaits, proporcionāli salīdzinot ar vīriešiem, nebija tik liels – filozofs Jamblikss savā darbā par Pitagora dzīvi ir pieminējis, ka esot bijuši 218 pitagorieši – vīrieši un 17 – sievietes. Pēc visa spriežot, slavenais matemātiķis pret viņām ir izturējies kā pret vienlīdzīgām. Viena no slavenākajām Pitagora sekotājām bijusi Timika, par kuru ir zināms, ka viņa ir bijusi stāvoklī, un lai spīdzināšanas laikā neatklātu noslēpumus Dionīsam, esot nokodusi sev mēli.
Papildus tam, ka pitagoriešiem bija jāievēro stingra diēta, viņiem bija jāievēro vēl arī citi noteikumi, no kuriem daudzi šķiet pavisam dīvaini. Piemēram, bija noteikts, ka kurpe vispirms ir jāuzvelk labajā kājā, viņiem bija aizliegts ceļot pa koplietošanas ceļiem, un nedrīkstēja pieskarties baltiem gaiļiem.
Bet visīpašākais noteikums bija tāds, ka pitagoriešiem bija jāievēro klusēšanas zvērests, viņi nedrīkstēja runāt piecus gadus. Gribētos ticēt, ka šis klusēšanas zvērests bija attiecināms uz komunikāciju ar ārpus pitagoriešu grupas esošajiem, jo kā gan citādi viņi būtu varējuši veikt kopīgos atklājumus.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa