Pasauls redzējums caur cipara 4 prizmu
Cipars četri ir viens no četriem pasaules organizācijas skaitļiem, - teikts Pitagora mācībā, pamatojot to ar vienkāršu matemātisku darbību: 1 + 2 + 3 + 4, kas summā ir 10 – atgriežoties atkal pie sākotnējā cipara 1 (1 + 0 = 1), kas nu jau “kļuvis gudrāks” - ir notikusi pāreja nākamajā līmenī, par ko liecina nulle, kas seko aiz cipara 1, nulle – tā ir transformācija, vieta, kur var sākties kaut kas jauns.
Cipars 4 raksturo pasaules uzbūves principu, to var atainot plaknē ar četriem punktiem, kas savstarpēji savienoti, veido ģeometrisko figūru - četrstūri. Kvadrāts baltu dzīvesziņā tiek apzīmēts kā pasaules galdiņš, kas sevī ietver gan garīgo, gan materiālo, – gan izpausto, jau realizēto, gan arī neizpausto potenciālu. Sakrālajā ģeometrijā tas ir krusts, - gan statiskais jeb taisnais krusts, gan slīpais jeb rotējošais krusts. Taisnajam krustam viena to veidojošā taisne it kā savieno zemi ar debesīm, bet otra taisne, kas to perpendikulāri krusto, ir horizontāla, paralēla zemei.
Abām taisnēm krustojoties, veidojas centrs, kur simboliski ir cilvēks – starp debesīm un zemi, savienots ar savu dievišķo pirmsākumu, ko simbolizē vertikālā taisne. Savukārt, horizontālā taisne simboliski ataino to, kā cilvēka realizējas materiālajā pasaulē. “Katram savs krusts jānes” – krusta ceļš, kas katram jānoiet – arvien paplašinoties, pieņemoties gudrībā, kur noteicošais indikators būs tas, kā tas izpaužas materiālajā - redzamajā plānā – cik cilvēks ir mīlošs, pieņemošs, līdzjūtīgs, kā viņš jūtas pat, kādas ir attiecības ar līdzcilvēkiem, cik sakārtota ir vide, kurā viņš atrodas, un arī materiālās lietas, kas atrodas viņa pasaulē. Nav būtiski pat ko viņš dara savā ikdienā, bet gan kā viņš to dara. Savukārt, rotējošais krusts simbolizē kustību, - attīstība vienmēr ir nebeidzama kustība uz priekšu.
Ciprs četri simbolizē laiku - ceturto dimensiju, kurā notiek 3D realitāte – mūsu redzamā dzīve uz zemes. Četras debess puses, četri gadalaiki, četras stihijas – tik daudz visa kā var izteikt tikai ar vienu ciparu, kur katra no komponentēm ir ar dziļu un noteiktu jēgu!
Cilvēks vienmēr tiecas pēc kaut kādas jel stabilitātes, un, lai to savā dzīvē nodrošinātu, viņš cenšas visur ieviest savus noteikumus, dzīvojot pēc paša noteiktajiem principiem, kas visbiežāk ir tikuši iemācīti. Bet ne vienmēr mums gribas pieņemt citu noteikumus – un tad rodas savstarpējs konflikts, ko katrs cenšas risināt pēc savas pieredzes un tolerances līmeņa. Kad cilvēks grib iegādāties mājokli – arī tā ir vēlme pēc stabilitātes, jo jebkurai telpai un katram ķieģelim, no kā tā tiek būvēta, ir četri stūri – tas enerģētiski rada drošības sajūtu.
Cilvēka dabā ir prasīt no Dzīves garantijas, bet vienīgais, kas tiešām pasaulē ir stabils un pat ir ar garantiju – tās ir pārmaiņas! Tāpēc nav jēga par to cepties, bet vienkārši dzīvot – iet, darīt, radīt, piedzīvot - neskatoties ne uz ko, turpināt kustību. Nav jēgas kaut ko gaidīt – kad beigsies krīze, kad beidzot būs notikusi tā pāreja uz jauno zemi, kad būs vairāk naudas – tā arī var paiet visa dzīve, kaut ko gaidot, un neko tā arī nerezlizējot.
Cipars 4 izpaužas mūsu ikdienā kā praktiska, radoša darbošanās – gan vienatnē, gan sadarbojoties. Tie ir mūsu četri stūrakmeņi, kur mēs gribam justies stabili – es pats (mans fiziskais ķermenis un veselība – fiziskā, emocionālā, mentālā), mana ģimene, manas attiecības un mana virzīšanās uz priekšu – darbā un jebkuru mūsu mērķu sasniegšanā. Kā negatīvās iezīmes cipars 4 mūsu raksturā var izpausties kā principialitāte, spītība, greizsirdība, darbaholisms, skopums, nespēja sadarboties, likumu pārkāpšana, parazitēšana.
Mēs ikviens esam savas pasaules centrs – arī jebkura kustība, attīstība sākas no centra – no katra paša. Izdarot soli, notiek paplašināšanās, un svarīgākais ir noturēt līdzsvaru – starp garīgo un materiālo dzīves pusi, - "galdiņam ir četri stūri - visi četri vajadzīgi" - to māca mūsu dainas, un arīdzan cipars četri.
Ja attīstīsimies tikai materiālajā sfērā, tad būsim atstājuši novārtā savu dvēseli, savas sajūtas, - iesākumā gan cilvēks var izjust gandarījumu par materiālajā plānā sasniegto, bet vēlākā laika posmā iedomātā laimes sajūta ir kaut kur pagaisusi... Vai arī, ja cilvēks attīsta tikai savu iedomāto garīgumu, uzbūvējot kaut kādu debesskrāpim līdzīgu iedomu celtni, un kad pats savās fantāzijās uzrāpies jau pašā smailē, no kurienes pavisam grūti saskatīt, kur nu vēl sajust savus apkārtējos cilvēkus, un te – milzu ego vairs nespēj noturēt līdzsvaru, un pie mazākās vēja brāzmas vai satricinājuma noripo zemāk par viszemāko – tur tad viņš atrodas – vietā, ko iepriekš bija iedalījis citiem... Ja cilvēks pēc tāda kritiena spēj piecelties – tad beidzot var sākties garīgā attīstība.
Cipars četri – dievišķā kārtība, kas nekad nav tikusi atcelta, tās nezināšana vai neizpratne neatbrīvo no atbildības par savu rīcību un tās izraisītajām sekām – tā arī ir vienīgā universa nemainīgā daļa.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa