Kam tu tici vai netici - tas veido tavu dzīvi
Cilvēks pats ir tas, kas sev kaut ko atļauj vai aizliedz, bet lielākajai daļai liekas, ka tādi viņa dzīvē ir izveidojušies apstākļi, pat nepadomājot, ka tas, kā katrs uz tiem reaģējam, kādus lēmumus pieņemam – tas ir vienīgi katra paša ziņā. Sakot: “Es to nevaru atļauties” jau tiek pateikts, ka cilvēks to sev neatļauj. “Es tik daudz nepelnu, man tam nav naudas…” un tā joprojām. Ja viņam pajautātu, kāpēc, tad sekotu vesels saraksts ar argumentiem.
“Bet ko tu būtu gatavs darīt, lai to varētu atļauties?” – visbiežāk par to cilvēks nav tā īsti domājis, kā vien varbūt pasapņojis: “Ja man būtu lielāka alga, tad gan es varētu…” Tas ir līdzvērtīgi kā: “Ja zāle būtu zaļāka, tad gan vasara būtu daudz košāka…”
Sakot “es to nevaru atļauties”, tiek noliegta jau pat doma, ka tas vispār ir iespējams, bet, ja tiktu kaut vai uzdots jautājums sev – “Ko es varētu izdarīt, lai to varētu atļauties, lai palielinātu savus ienākumus”, - atbilde noteikti atnāks, un tad tikai jāpieņem lēmums un jāsāk rīkoties. Tā ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.
“Es neticu, ka tas tā strādā, es neticu, ka tas ir iespējams…” Kā bieži ir teicis mans skolotājs, - “Pasaki man, kam tu netici, un es tev pateikšu, kas tavā dzīvē nekad nebūs.” Iespējams ir viss, kam vien cilvēks spēj noticēt.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Mīlestība, pateicība, uzticēšanās...
Lielākā daļa cilvēku dzīvo pastāvīgās negācijās, kas aizņem pat 95 % domu viņa ikdienā. Visas cilvēka negatīvās domas rada arī negatīvas emocijas, un no šīm emocijām atkal veidojas arvien jaunas negatīvas domas, vai arī tiek maltas tās pašas vecās. Ja vien cilvēks spētu kaut vai uz brīdi apzināties, cik daudz ļauna ar to nodara pats sev… Katrs negatīvais impulss, kas rodas šo emociju un domu rezultātā, saindē viņa paša prātu un arī ķermeni, bet vai tas ir tas, ko viņš patiesībā gribēja? Visticamāk, ka nē.
Ikviena ķermeņa šūna dzird un sajūt šīs negācijas, kas no dienas dienā tiek raidītas, un tad cilvēks nesaprot, kāpēc, no kurienes ir šī saslimšana... Un tad tiek vainoti visdažādākie apstākļi un cilvēki, kuru dēļ ar viņu tā ir noticis, bet nekā nesaistot to ar sevi pašu, ka tas ir vien paša radīts. Bet labā ziņa ir tā, ka to visu var vērst par labu, atstājot šos notikumus kā vērtīgu pieredzi, tad tas nebūs bijis bezjēdzīgi! Un to visu mainīt ir tikai un vienīgi paša cilvēka spēkos. Kā? Tikai un vienīgi sākot apzināti ar sevi strādāt, izmainot attieksmi pirmkārt jau pašam pret sevi, izkāpjot no “ļaunā” likteņa upura lomas un pašam uzņemoties atbildību par savu dzīvi.
Ikvienai dzīvai būtnei ir vajadzīga mīlestība, - arī katrai ķermeņa šūnai, katram orgānam. Cik gan bieži mēs samīļojam un pasakām paldies savai sirsniņai, plaušām, nierēm, aknai, kuņģim un pārējiem orgāniem par tik uzticamu darbu pat tik skarbos apstākļos, kādus esam tiem radījuši? Visticamāk, ka gaužām reti, vai pat nekad… Bet, tiklīdz kā sākam sūtīt paši sev, savam ķermenim, katram orgānam un ikvienai šūnai mīlestības enerģiju, - tā viss pamazām sāk mainīties, ja vien esam gatavi būt pacietīgi. Bieži vien cilvēks kaut ko pamēģina, bet, nesagaidot tūlītēju rezultātu, jau steidz pateikt, ka tas nestrādā.
Jāapbruņojas ar mīlestību un pacietību, un jāuzticas, ka viss jau pamazām notiek!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Mīlu un pateicos - tieši tik vienkārši tas ir!
Tiem, kas ir izvēlējušies iet pa attīstības ceļu, ir jābūt gataviem sevī ieguldīt darbu, izprotot to, ka cilvēks nav tikai ķermenis, kas ir vien avatars, kurā ietērpjas dvēsele un gars (apziņa, atmans), mācoties to, kā darbojas šī Dieva radītā sistēma, kas sastāv ne tikai no miesas, muskuļiem, kauliem un asinīm, bet arī emocijām, sajūtām, prāta – kopuma, kas veido attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Mīlestība – tā ir sirds un dvēseles teritorija, bet ego un viedoklis – tā ir prāta daļa.
Kā saka mans skolotājs, - dzīvē nekur tālu nav jāiet, kā vien tie centimetri, kas šķir dvēseles centru krūtīs no smadzeņu centra (prāta) galvā. Cilvēks nevar dzīvot bez prāta, un arī bez ego materiālajā pasaulē, ja vien viņš nav nolēmis savu dzīvi pavadīt vienatnē kādā alā. Un arī bez mīlestības viņš nevar. Patiesi laimīgs var justies tas, kam izdodas šīs abas savas daļas apvienot, - tad dzīve sāk iegūt pavisam citas krāsas.
Visgrūtākais darbs uz pasaules ir darbs ar sevi, tāpēc cilvēks visu laiku cenšas no tā izvairīties, meklējot un arī atrodot visdažādākos veidus, kā savu uzmanību pret sevi novērst. Bet mūsu iekšējā sistēma tik ļoti šo uzmanību gaida! Cilvēkam neticas, ka viņš pats savā labā var izdarīt ļoti daudz, pat visu, bet tomēr visu laiku izvēlas atbildes meklēt kaut kur ārpusē, nevis sevī, jo negribas, ir bail tās sadzirdēt. Mīlestība dziedina visu – visas sāpes, pagātnes rētas, jo uzturot sevi negācijās, tādās emocijās, arī nākotne veidojas tāda pati – katru dienu mēs radām savu nākotni, cits – neapzināti, bet cits – jau apzināti. Izvēlies mīlestību, jo tā ir vajadzīga tieši tev, – lai ir bijis kā ir bijis, to dziedinot ar mīlestību, tu palīdzi pats sev!
Mana vismīļākā meditāciju prakse ir sūtīt no dvēseles centra mīlestības enerģiju uz smadzeņu centru ar domu: “Es tevi mīlu”, un tad saņemt atbildes impulsu: “Pateicos”. Tagad jau tie ir tikai divi vārdi – doma: “Mīlu – pateicos”… Tādā veidā man tā ir kļuvusi par pateicības un mīlestības praksi pret sevi, - tā atbrīvo, attīra sirdi un prātu no visa, kas nospiež, kas sakrājies, - slāni pa slānim, tiem noloboties kā sīpola kārtām. Nebūs jēga to darīt mehāniski, bez patiesas emocijas, jo tikai caur to mēs varam kaut ko izmainīt.
Mīlu un pateicos – tieši tik vienkārši tas ir!
Kā tu šodien jūties?
“Kā tu šobrīd jūties?” – vai tu bieži uzdod šo jautājumu saviem tuvākajiem? Un vai tu mēdz pajautāt arī sev? Jo tieši sajūtas ir tās, kas nosaka dzīves kvalitāti. Sajūtas rada domas, un domas - atkal sajūtas. Ja kaut ko sirsniņā samilzušu nerisina, tad tas sāk pārvērsties par apburto loku, no kura cilvēks vairs pats saviem spēkiem var netikt ārā, ja vien nesāk to saprast un sākt apzināties.
No savas bērnības es tādu jautājumu – kā tu jūties – vispār neatceros, tādēļ pat neiedomājos par tām runāt, kur nu vēl kādam stāstīt, lai gan būtu bijis ko. Un visskumjākais ir tas, ka šī programma pārmantojas – diemžēl, arī saviem bērniem es to nejautāju, lai gan mēs ļoti daudz komunicējām.
Bet, labā ziņa ir tā, ka visu var mainīt, ja vien cilvēks to grib. Un pirmais, kas būtu jādara – jāpiedot saviem vecākiem, jo viņi jau tikai rīkojās tā, kā tas bija iemācīts, atdarinot savus vecākus. Piedot var visu – pat to, ko varbūt esi apņēmies nekad nepiedot. Piedot var arī tad, ja vecāku vairs nav šai saulē, - ne jau viņu dēļ, bet sevis paša dēļ. Protams, var visu mūžu palikt apvainojies un nēsāt šo smago nastu sev līdzi, bet vai dzīve tā dēļ kļūs vieglāka un sajūta labāka?
Atver savu nocietināto, ievainoto sirdi mīlestībai, sūtot to sev un vecākiem! Esi pateicīgs – kaut vai par to, ka tev tika dota dzīvība un iespēja šeit būt, jo tu jau pats viņus izvēlējies kā vislabākos, vēl esot uz mākoņa maliņas, lai, pateicoties viņiem, tu kļūtu tieši par tādu cilvēku, kāds esi šodien, un iemācītos visgrūtāko - būt pateicīgam, izzinātu, kas ir patiesa mīlestība un piedošana. Patiesa piedošana no sirds atbrīvo no visām važām, ko cilvēks pats sev ir uzlicis un vairs neprot tās atraisīt. Tas, kas to spēj bez jelkādiem nosacījumiem, kļūst patiesi liels savā garā.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Dzirdēt un klausīties nav viens un tas pats
“Nu kā tev gāja pasākumā?” – ierasts jautājums, kā mēs parasti izrādām interesi par saviem draugiem, ģimenes locekļiem. Bet vai mēs bieži piedomājam, cik uzmanīgs klausītājs esam? Jo bieži vien, kad cilvēks sāk stāstīt, jautājuma uzdevējs ātri vien pāriet jau uz citu tēmu. Vai arī, knapi sagaidot stāstītā beigas, vai arī, kad teicējs mēģina ievilkt elpu, jau sāk runāt savu. Jo daudzi klausās, lai tikai atbildētu vai komentētu teikto, lai arī nekas netika jautāts.
Ja tas ir bijis tikai jautājums pieklājības pēc – “Kā tev gāja?”, uz kuru pat negaidām citu atbildi kā: “Paldies, labi”, - tad labāk būtu to pat neuzdot. Bet ar tuviem draugiem vai ģimenes locekļiem, ja nav noskaņojuma, vai tam šobrīd laika, tad labāk būtu pateikt: - “Es zinu, ka tu biji pasākumā, es labprāt paklausītos ko vairāk, ja, protams, tu gribētu par to pastāstīt, bet vai varam vēlāk, kad būs laiks apsēsties pie tases tējas? Jo manas domas ir pašlaik aizņemtas ar simt lietām “, - tas būtu godīgi, nevis tēlot interesi un neko pat no stāstītā neuztvert. Dzirdēt un klausīties nav viens un tas pats.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Tu sevi nekad nepievilsi, uzticies!
Katrs grib savā tuvumā redzēt tādus cilvēkus, kam var uzticēties, - ja tāds ir kaut vai viens vienīgs –, tas jau ir daudz, tā ir patiesa vērtība. Bet galvenais, lai cilvēks uzticas pats sev, savam dzīves ceļam, jo to nekad nevarēs viņa vietā noiet kāds cits.
Par to, ko cilvēks dara, nevajag gaidīt vērtējumu, jo katrs vērtētājs tāpat to mērīs ar savu mērauklu un pēc saviem standartiem. Patieso novērtējumu tā vai tā sniegs pati Dzīve, un lai to saprastu, cilvēkam ik pa laikam vajag apstādināt ikdienas riteni, lai saprastu, kurā punktā viņš pašlaik atrodas, un vai rezultāts viņam patīk. Ja rezultāts nepatīk, tad jāizstrādā savs rīcības plāns un jāsāk darīt citā veidā, vai arī esošais jānomaina pret kaut ko jaunu, jo, kā zināms, - vismuļķīgāk dara tie, kas, ejot pa to pašu ceļu, sagaida, ka nokļūs kaut kur citur, jeb – ka rezultāts mainīsies.
Bet, ja sasniegtais rezultāts patīk – arī tad ir vērts padomāt, ko varētu izdarīt vēl labāk, jo tas ir risks ieslīgt dziļā pašapmierinātībā un sākt stagnēt.
Uzticies sev, savām sajūtām, ko raida iekšējie impulsi! Mazs bērns uzreiz zina, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs, bet, cilvēkam pieaugot, apkārtējā pasaule iemāca dzīvot tikai ar prātu, - tā, kā ir pieņemts, kā ir pareizi. Kad cilvēks vēlāk beidzot sāk saprast, ka ar prātu vien ir par maz, - tad beidzot atkal sāk atgriezties pie savas iekšējās pasaules, bet nu jau to, kas palīdz uztvert, sajust, sadzirdēt – ir apzināti jātrenē ar meditāciju palīdzību.
Vienmēr uzticies sev, tu sevi nepievilsi!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Par brīvību
“Būt rāmam nozīmē pieņemt visu, kas ir, nevēloties to mainīt. Pieņemt sevi tādu, kāds esi, nevēloties kļūt ne par ko citu, nozīmē brīvību.” /R Balsekars/
No sākuma, lai nevēlētos kļūt par neko citu, būtu pašam jāsaprot, kas esi tu pats, - tas ir viens no vissarežģītākajiem jautājumiem, uz to arī ir visgrūtāk saņemt atbildes. Jo visbiežāk sevi asociējam ar kādu no savas dzīves daudzajām lomām. Un šeit arī tāda atbilde kā cilvēks - nebūs pilnīga, jo tas ir vien avatars, ar kura palīdzību tiek izspēlētas šīs daudzās lomas fiziskajā plānā, gluži kā atrakciju parkā.
Daudzi var censties no šīs dzīves kaut kā aizbēgt, bet manas sajūtas saka, ka to var izdarīt tikai tad, kad ir iepazītas un izdzīvotas visas emociju gammas visdažādākajās situācijās un kombinācijās, un cilvēks var pats pieņemt lēmumus, kā viņš to grib darīt, un kā pret kuru situāciju attiekties.
Dvēsele nepiekūst, tas, kas piekūst, ir prāts. Tāpēc to rāmumu, var iegūt tikai tad, kad prāts ir atslābis. Prātam, gluži kā bērnam, ir vajadzīga mīlestības enerģija, tad arī viņš nomierināsies un spēs uztvert savas dvēseles un gara sūtītos impulsus.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kas ir vislabākais padomdevējs?
Kad saproti, ka tev dzīvē nekas nav jāsasniedz, un nekas nevienam nav jāpierāda, bet vienkārši ir jābūt sev pašam, un vien jādara to, kas patiesi sagādā gandarījumu un prieku, - tad redzēsi, ka arī citiem tas būs vajadzīgs. Produktīvi kaut ko darīt mēs varam vien tad, kad paši esam piepildīti ar enerģiju, ko var uzņemt, esot dabā vai arī meditācijā, elpošanas praksē. Nevajag dzīvot pagātnē, bet atcerēties un paņemt no tās labāko – sajūtu, kad jutāmies spēku pilnbriedā, - tas gan ir vērtīgi. Tam arī ir dotas atmiņas, kur kādu brīdi varam pakavēties – lai paņemtu no tām uz šo brīdi visskaistākās sajūtas un emocijas…
Ko darīt, ja neizdodas atrast savu ceļu, saprast savus talantus? Jā, var iet pie dažādiem konsultantiem, kas iedos sapratni, idejas, bet izvēle un lēmums tā vai tā būs jāpieņem pašam. Ne velti mēdzam paši ar sevi sarunāties, sakot, ka runājam ar gudru cilvēku, un tā arī ir taisnība! Sajust, sadzirdēt pašam sevi, savu Augstāko ES, Dieva daļu, kas arī ir vienīgais un patiesais ES, - vērotājs, kas vienlaicīgi arī skatās to izrādi, kurā pats spēlē. Saikne starp Augstāko ES un Zemes ES pastāv vienmēr, tikai lielākā daļa to nespēj apzināties.
Kāpēc lielākajai daļai to ir tik grūti izdarīt? Jo bez treniņa tas tik vienkārši nepadodas, un tam ir daudz šķēršļu. Augstākā ES atbildes var nebūt vārdos izteiktas, visbiežāk tie būs impulsi, sajūtas, tāpēc ir jābūt modram, apzinātam, katru brīdi “šeit un tagad”, lai to nepalaistu garām. Un tam visam visvairāk traucē godkārība un lepnība. Šīs ir ļoti cilvēka dabai atbilstošas īpašības, kuras nemaz tā nedodas rokās, lai tiktu atpazītas, kur nu vēl mainītas, - tad, kad tas izdosies, dzīvē sāksies brīnumainas pārmaiņas!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kas ir objekts, subjekts, un kas - lugas autors?
Lasot grāmatas citātu, kur tiek runāts par to, kā pasauli redz cilvēks, kas neapzinās vienotību ar savu dievišķo daļu, tiek teikts, ka tāds cilvēks spēj saskatīt lietas tikai kā objektus, ko redz subjekts. Bet vēlāk atklājas, ka viņš pats jau ir tas subjekts, kas novēro objektu, ka tie abi ir vienoti, un starp tiem nav atšķirības. Subjekts ir kā režisors, bet objekts – aktieris.
No savas bērnības atceros mana tēta skaidrojumu šiem diviem jēdzieniem – par to, kas ir objekts, un kas – subjekts, un kā tie ir savstarpēji saistīti, kā joks palicis atmiņā, kad tētis šad tad teica: “Nu, objekt, nāc pie subjekta!”, - ar to liekot saprast, ka subjekts ar kaut ko ir svarīgāks par objektu. Otra klasiskā frāze, kas saglabājusies atmiņā, ir: “Ne tu mani taisīji, ne tu mani regulēsi!”
Cik interesantos veidos mūsu dzīvē parādās “Svētā Trīsvienība” – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars, bet varbūt saprotamāk būtu - Dievs Tēvs, Dievmāte un Svētais Gars, ko var skaidrot vairākos veidos, bet visam vienmēr būs saistība ar skaitli 3. Tas ir radīšanas pamats, pirmsākums, jo, lai kaut kas rastos, nepieciešama gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija, kas visu laiku ir nedalāmā vienotībā.
Kas tas būtu par teātri, ja nebūtu subjekta – režisora, un objekta - aktiera, kas tajā spēlē? Un abi ir iesaistīti gan lugas veidošanā, gan izpildīšanā.
Vēl tikai ir jautājums: – “Kas gan ir īstais lugas autors… “
Vineta Riekstiņa
Kas dzīvē nekad nepāriet?
Kas dzīvē nekad nepāriet? Domu karuselis un dažāda veida darbošanās, kas pārākajā pakāpē izpaužas kā “ņemšanās”, kad gribot visu izdarīt pārlieku perfekti (pēc paša noteiktajiem kritērijiem un apstiprinātajiem standartiem), katrs visvienkāršākais darbiņš var tikt pārvērsts veselā milzu projektā. Un tad cilvēks pats nevar saprast, kāpēc ir tik pārguris, jo neko jau tādu īpašu nav darījis. Lai gan vienīgajiem kritērijiem vajadzētu būt darboties priekam un gandarījumam par rezultātu.
Ar to nesaku, ka kaut kas būtu jādara pavirši vai nekvalitatīvi, bet daudz ko var darīt vienkāršāk, bez nopietnas sejas izteiksmes un bez rūpju rievas pierē. Bet kā tad ir ar darbiem, ko nepatīk darīt? Vai nu sevī ir jāatrod pareizā motivācija, vai arī vēl ir iespēja izmantot visdažādākos servisu pakalpojumus.
Lai darbošanās ar prieku sabiedrotais vienmēr ir vieglums!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
“Emocijas” un “loģika” – slēdzīši, ko pareizi jālieto
Dzīvē visam ir jābūt līdzsvarā – attiecībām, veselībai un darbam. Un visbiežāk cilvēks aizmirst, ka pašas pirmās un vissvarīgākās ir attiecības pašam ar sevi, savu sirdsapziņu. Kad cilvēks piedzimst, viņš pasauli uztver ar sajūtām, ar sirdi. Bet dzīves laikā vadības grožus pavisam nemanāmi pārņem prāts, kurš kā sūklis uztver visu, ko vecāki un apkārtējā pasaule viņam iemāca, un šī Sirds Apziņa - spēja uztvert un apzināties caur sajūtām – tiek nomākta.
Kad dzīvē jau ir daudz kas piedzīvots, - uzdauzīti puni un piedzīvoti kritieni, arī zaudējumi -, cilvēks pamazām sāk attapties un mosties kā no dziļa miega – “Kā gan es visu laiku esmu tā dzīvojis – mūžīgā steigā, skrējienā? Vai tā es jūtos priecīgs un laimīgs? Jā, kā es, tā dzīvojot, esmu juties? Un kā jūtos tagad?”
Galvenais nav tas, kas tev pieder, un kādas situācijas, krīzes un pārbaudījumus dzīve mums sagādā, - bet gan tas, KĀDI tajā visā mēs esam, kāds ir mūsu emocionālais stāvoklis. Tas, ka cilvēku pirmajā mirklī var pārņemt satraukums, tas rada stresu, - ir normāli, bet šajā stāvoklī nevajadzētu ļaut sev atrasties ilgstoši. “Ļaut sev” – jā, arī tā to var nosaukt, jo to slēdzīti, kā pret esošo situāciju attiekties, varam pārslēgt vien paši.
Kā? Var sākt ar jautājumu uzdošanu pašam sev: “Vai tas, ka es sevi plosu, man kaut kā palīdz atrisināt šo situāciju? – “Nē.” “Kas tad man varētu palīdzēt?” – “1. Dziļi elpot, skaitīt līdz 10; 2. … utt.”
Kur ir pārmēru daudz emociju, sajūtu.,- “ieslēdziet” loģiku.
Kur prāts ir ņēmis virsroku, - “ieslēdziet” sajūtas.
Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, visu var atrisināt.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Dažas atziņas par dzīvi
Dzīvē nav jēgas neko nožēlot, - kas izdarīts - , izdarīts. Vienīgais, ko var nožēlot, ir divas lietas, – pirmā, ka lielākā daļa cilvēku pārāk ātri noveco, jo nav vairs interese mācīties kaut ko jaunu, un otrā – ka viedums iestājas pārāk vēlu.
Dzīvi uz Zemes daudzi uztver vienīgi kā smagu, sarežģītu, kurā ir maz prieka, un visu laiku ir par kaut ko jācīnās, pat neapzinoties, ka šos sarežģījumus ir radījuši sev paši. Var jau vainot grūto likteni, bet var arī izmainīt savu skatījumu, mācoties ieraudzīt un sajust to visskaistāko, vairāk koncentrējoties uz risinājumu meklēšanu un darīšanu, jo Liktenis nav akmenī iecirsts.
Daudzi cilvēki cer, ka pēc nāves nonāks Paradīzē. Bet kāpēc gan viņi šo paradīzi negrib sev radīt tepat, uz Zemes, paši savā dzīvē?
Lielāko daļu savas dzīves cilvēks pavada kā sapnī, lai gan darbojas, kaut ko risina, mācās, bet cik daudzi spēj apzināties visus procesus, ko veic, nemitīgi savās domās aizpeldot kaut kur citur? Tas nav ne labi, ne slikti, bet ik reizes, pazaudējot realitāti, kur cilvēks atrodas tieši tagad, tiek zaudēta uzmanība, lai pamanītu zīmes, kā dzīve ar mums komunicē. Gandrīz vai tā – tikai nemirkšķini acis, citādi nepamanīsi brīnumu!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kā sevi pasargāt no enerģijas vampīriem?
Kāpēc cilvēks no otra grib paņemt enerģiju, ja jau tās mums visapkārt ir neizmērojami daudz? Kā var zināt, ka esi nonācis saskarē ar enerģijas vampīru? Ja būsi vērīgs, uzreiz to sajutīsi un savu enerģiju tik vienkārši vairs neatdosi.
Visvienkāršākais veids, kā tikt pie enerģijas, ir paņemt to no otra cilvēka, jo tā jau ir “gatava lietošanai”, un nav nemaz pašam jānopūlas to iegūt no dabas, Dievišķā Avota un Zemes. Cilvēki, kas ņem no citiem enerģiju, visbiežāk dara to neapzināti. Viņi sāk ar savu izvēlēto upuri iesaistīties garās sarunās, kamēr otrs sāk justies kā izžmiegts citrons. Esot kopā, grib otram pieskarties, skatīties acīs. Viņu komunikācijas veids ir diezgan uzstājīgs, un to parasti viņi paši arī apzinās.
Kāds cilvēks visbiežāk kļūs par tāda enerģija vampīra upuri? Tāds, kuram ir “pasaules glābēja” sindroms, kurš uzklausot otra bieži vien jau apnicīgo vāvuļošanu, jūtas ļoti nozīmīgs, tādēļ – katrs no viņiem jau saņem to, ko gribēja. Un tā var paiet ilgs laiks, kamēr “glābējs” attopas, kā patiesībā jūtas no šīs komunikācijas. Vēl viens enerģijas paņemšanas veids ir izprovocējot uz strīdu, kad otrs “eksplodē”.
Kā sevi pasargāt, lai neatdotu tādam vampīram enerģiju? Vienīgi, pārtraucot ar viņu komunicēt, - neskatīties acīs, izvairīties no pieskārieniem, atbildot tā, ka sarunu vairs īsti nav iemesla turpināt, piemēram: “Jā, tā tas ir”, “Protams, tā ir”, “Jā”, “Vai, man tagad jāiet, darīšanas”, “Man ienāk otrs svarīgs zvans”. Un daudz neklausieties, ko otrs atbild, bet dariet tā, kā teicāt. Nav jājūtas vainīgam, - arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks ir gatavs klausīties otra bezgalīgos runas plūdus un žēlošanos, cik viņam grūta dzīve. Derēs arī strikta komunikācijas pārtraukšana, bet mums taču ir svarīgi jebkura acīs izskatīties pieklājīgiem un pareiziem! Tas, kas mums ir svarīgi, nosakām tikai mēs paši. Savas personības svarīgums – slazds, kurā visbiežāk iekrītam.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai tev ir pietiekami enerģijas?
Vai mēs bieži aizdomājamies par to, kas ir tas, dēļ kā esam dzīvi? Jā, protams, mūsu bioloģiskais ķermenis sastāv no orgāniem un dažādām sistēmām, kas sastāv no šūnām, un tam visam pa asinsvadiem tiek piegādāts skābeklis, ko nodrošina sirdsdarbība. Kāds brīnums tomēr ir dzīvība!
Viss ir enerģija, un arī cilvēks ir dzīvs tāpēc, ka caur viņu plūst šī brīnumainā, dievišķā enerģija! Cilvēks ir pieslēgts gluži vai kā ar kabeli pie Avota, un ar otru kabeli – pie Zemes centra. Enerģija plūst, kamēr vien viņā pulsē dzīvība – no Avota, ienākot caur kroņa čakru, pa mugurkaulu uz leju, un no Zemes, ienākot pa kājstarpi, pa mugurkaulu uz augšu. Viss darbojas pēc sievišķā un vīrišķā principa, - ieelpa un izelpa. Caur mugurkaulu enerģija nonāk ikkatrā orgānā un šūnā.
Ja cilvēkā ir pārāk daudz stresa, - viņš kļūst saspringts, muskuļi savelkas, izveidojas enerģijas bloki, un enerģija nespēj nokļūt attiecīgajā orgānā pietiekamā daudzumā, -, tajā ar laiku var rasties saslimšana. Bet, tiklīdz kā ķermenim tiek veltīta pietiekama uzmanība, tā muskuļi tiek atlaisti, un enerģija atkal var brīvi pieplūst. Cilvēks var vingrot, pildīt stiepšanās vingrinājumus, kas ir ļoti labi, bet papildus tam ļoti vajadzīgas arī enerģētiskās prakses, kur nevis vienkārši meditē, lai atslābinātos, bet papildus tam arī pilda apzinātus elpošanas vingrinājumus.
Cilvēks enerģiju īpaši nevar uzkrāt, bet vien ir tās caurvadītājs, kur galvenā “problēma” daudziem var būt enerģētisko kanālu sašaurinātība, kas rada nespēju organismu apgādāt ar pietiekamu enerģijas daudzumu. Arī enerģijas kanāliem ir vajadzīgi treniņi – tieši tāpat kā ķermenim sporta zālē.
Informācija par enerģētiskajām praksēm un to skolotājiem visapkārt ir pieejama ļoti daudz, vienīgi savu izvēli labāk būtu izdarīt ar sirdi, nevis ar prātu, jo, diemžēl, arī diletantu ir daudz.
Enerģijas visapkārt ir pār pārēm, - pārpilnība! Bet, ja cilvēks neprot un ar sašaurinātiem enerģētiskajiem kanāliem arī nespēj saņemt enerģiju no Avota, Zemes un dabas pietiekamā daudzumā, tad viņš to ir gatavs paņemt no otra cilvēka, kļūstot par enerģētisko vampīru.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kas ir vislabākais dziednieks?
Lai cilvēks būtu vesels, vai arī, lai atgūtu veselību, kad tā “izgājusi no ierindas”, katram par to ir savas zināšanas vai pat pārliecība, kā tas būtu jādara. Varu teikt, ka arī man šajā jautājumā ir sava pieredze. Piekrītu igauņu dziednieces Lūles Vīlmas padomam, ka par savām kaitēm jāstāsta ir tikai tiem, kas tiešām var palīdzēt – dakterim, dziedniekam, kādam citam terapeitam, vai kādam īpašam cilvēkam, jo psiholoģiskais atbalsts ir ļoti vajadzīgs.
Jo vairāk cilvēks par slimību runā, jo vairāk tai dod savu enerģiju. Uz jautājumu: - “Kāpēc tu neesi darbā?”, viņš parasti atbild: - “Es slimoju”., sakot: – “Es esmu slims”, “Man ir tas un tas (diagnoze)”, “Man sāp tas un tas”, un tā joprojām. Tie ir apgalvojumi, ko smadzenes uztver un noraida impulsus ķermenim, kas gluži vai kā džins, kas izlaists no pudeles, to nekavējoties steidz izpildīt. Bet tas džins jau nav neviens cits, kā vien paša prāts, kam cilvēks dod šo uzdevumu! Koncentrējoties uz uzstādīto diagnozi, cilvēks aizmirst vissvarīgāko – VESEĻOTIES! Uz to visvairāk būtu jākoncentrē sava uzmanība un enerģija!
Parasti vai ikvienam gribēsies sniegt savus padomus, kas attiecīgajā situācijā jādara, kā jāārstējas, un visbiežāk padomus dod tieši tie, kam pašiem par attiecīgo kaiti nav nekādas personiskās pieredzes. Ir labi ieklausīties ieteikumos, bet lēmumus gan jāpieņem pašam, tajā skaitā – arī par dakteru teikto. Ir jāuzdod papildus jautājumi, dažkārt – jānoskaidro vēl kāda speciālista viedoklis. Veselība ir jūsu, un nav vairs neviena, kam tas tiešām būtu tikpat svarīgi kā jums pašam!
Nebūtu vēlams izmantot vairākas terapijas metodes vienlaikus, - piemēram, ja izvēlējāties klasisko medicīnu, tad nevajag vienlaicīgi izmantot arī homeopātiju - labāk būtu pabeigt vienas metodes pilnu ārstniecisko ciklu, un tad skatīties, vai vēl kas ir nepieciešams. Visu metot vienā katlā, beigās tāds čiks vien var sanākt, jo viena terapija var mazināt otras iedarbību.
Un pats galvenais, ko esmu sapratusi – svarīgāk par jebkuru terapiju un visām diētām ir uzturēt savu iekšējo mieru, balansu, laimes sajūtu – būt pateicībā, pieņemot visu, kā ir, nepretojoties un uzticoties, ka dzīve zina labāk, kur tā mani ved. Meditācijas, apzināts darbs ar savu enerģiju, elpošanas prakses (katrs var piemeklēt savējās), - tā ir vislabākā un drošākā pašdziedināšanās.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kam dzīvē ir vai nav nozīme?
Tikai mēs paši piešķiram it visam savā dzīvē nozīmi – tam, kas mums ir, un kas nav svarīgi. Tiklīdz kā kaut kas mums kļūst īpaši svarīgs, rodas pārlieku liels enerģijas potenciāls, - tiek zaudēts līdzsvars - kosmiskās kārtības princips. Piemēram, cilvēks grib saņemt paaugstinājumu amatā, viss arī par to liecina, ka tas tā būs. Bet tad negaidīti šis amats tomēr tiek piešķirts citam kandidātam, - cilvēku tas ļoti aizskar, viņš jūtas aizvainots, un par to pārdzīvojot, pazaudē daudz savas enerģijas. Savukārt, uzņēmuma vadītājam tas nebija tik būtiski, kurš no abiem kandidātiem šo amatu ieņems.
Ja cilvēks pats spēj šo svarīgumu tūlīt pat atlaist, pārorientējoties uz situācijas pieņemšanu un paļaušanos, ka Visums, gaismas spēki noteikti zina, kā viņam ir vislabāk, un atbrīvo vainas sajūtu (“Vajadzēja darīt vēl labāk, strādāt vairāk, tad droši vien tā nebūtu noticis. Priekšnieks nebija godīgs, jo amats pilnīgi noteikti pienācās man!”), - atsakoties no cīņas ar “pasaules netaisnību”. Mēs nezinām, no kā tikām pasargāti, nesaņemot šo amatu. Varbūt pēc dažiem mēnešiem jūs uzzināsiet, ka uzņēmuma vadītājs ir “sasmērējies”, un visa vaina tiek uzvelta paaugstinājumu saņēmušajam kolēģim.
Bet cik no mums esam tik apzināti, ka šo situāciju jau laikus “atšifrējam”, un nesabiezinām notikuma krāsas, “neņemamies” ar visiem “par” un “pret”, - tad situācija mūs neaizķer, un mēs tai neatdodam savu enerģiju, un Visums tūdaļ steidz šo uz brīdi izjaukto līdzsvaru atjaunot. Jo savai iekšējai sajūtai ir jābūt līdzsvarā ar ārējās pasaules notikumiem – tad cilvēks jūtas ar sevi mierā, harmonijā un līdzsvarā.
Pašlaik sabiedrībā tik izplatītajai depresijai viens no iemesliem arī var būt šis pats, kas tika aprakstīts iepriekš – pārlieku liels svarīgums. Tas vienmēr ir saistīts ar pagātnes notikumiem, kam cilvēks pats ir piešķīris īpaši svarīgu nozīmi, bet prāts to no viņa ir ļoti viltīgi paslēpis, tādēļ jau ir tik grūti atrast depresijas patiesos iemeslus, tam pat ir ļoti vēlams lūgt profesionālu terapeitu palīdzību. Lūgt palīdzību un dziedināšanu Gaismas spēkiem – savam Sargeņģelim, Erceņģeļiem, Skolotājiem – lai cilvēkā atjaunotos spēja sajust Dievišķo mīlestību, ka viņš vienmēr ir mīlēts, un viss ir piedots, neatkarīgi no tā, kas viņš ir un ko ir darījis šajā dzīvē, - tas dod līdzsvaru un iekšējo mieru.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Lai zināšanas ir kā piedzīvojums!
Pirmais septembris – Zinību diena - mūsu mājās vienmēr ir bijusi goda vietā, kas asociējas ar asterēm, dālijām un gladiolām, un šur tur jūtama rožu un frēziju smarža… Atvērties pasaulei, izkāpt ārā no sava ierastā pīļu dīķa, - tik daudz kas izmainās cilvēka domāšanā un apziņā, kad viņš iziet no savas ierastās vides! Septembris numeroloģijā saistītās ar ciparu 9, kas raksturo zināšanas, redzesloka plašumu, pieķeršanos vai arī nepieķeršanos vietai un cilvēkiem.
Zināšanas, kas netiek pielietotas – no tādām nav nekādas jēgas, tāda informācija kļūst par spamu cilvēka galvā, kas tikai lieki piesārņo atmiņu. Tādēļ cipars deviņi arī palīdz visu informāciju sašķirot un “salikt pa plauktiņiem”, bet to, kas nav derīgs – vienkārši izdzēst no “servera”. Tas attiecas ne tikai uz informāciju, bet arī uz situācijām, kas kā sabojājusies veca gramofona plate visu laiku spēlē vienu un to pašu. Un arī par attiecībām, kas nesagādā vairs nekādu prieku, un par lietām, - ja cenšamies paturēt visu – “a ja nu kaut kad noderēs” – tas pašiem sāk kļūt par apgrūtinājumu un slogu, jo neko jaunu arī nevar uzsākt – nav priekš tā enerģijas.
Šogad mācības sākas 2. septembrī, - šī diena ietver sevī cipara divi enerģiju, kas vērsta uz komunikāciju un sadarbību. Bet tā ir arī spriedzes enerģija, jo katram taču ir savs “pareizais” viedoklis, pārliecība un taisnība. Tādēļ mācīsimies būt toleranti viens pret otru, atceroties, ka ikvienam ir sava taisnība, jo mēs varam nezināt monētas abas puses.
Lai jaunās zināšanas ir kā interesants piedzīvojums, kas sagādā patiesu prieku!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Izvēlies, ko vēlas tava sirds!
Var justies laimīgs tas, kurš ir sapratis un atradis savas sirds aicinājumu, kā vislabāk sevi realizēt. Šis ir īpašs laiks, kad katrs tiek aicināts likt lietā savus unikālos talantus, lai dotu arī savu pienesumu, bagātinot pasauli, - lai to padarītu vēl daudzveidīgāku, interesantāku, krāsaināku, skaistāku, mājīgāku – par tādu vietu, kur gribētu dzīvot ikviens! Taču bieži vien cilvēks no sava sirds ceļa aizmaldās, jo tas, kas viņam patiešām ļoti patīk, un ko viņš būtu gatavs darīt, kā saka, no rīta līdz vakaram, pašam neliekas nekas nozīmīgs un īpašs.
Tas, visticamāk, ir tādēļ, ka katrs sevi mēs sajūtam kā īpašu, kas tā arī ir, jo otra tāda paša eksemplāra tiešām vairs nav. Un tādēļ cilvēkam var likties, ka ja viņš nespēj uzbūvēt kā minimums kaut ko līdzvērtīgu Brīvības piemineklim, tad var sākt noniecināt savus talantus un arī sevi kā personību. Bet arī zems pašnovērtējums ir ego tēma, lai arī biežāk ierasts to saistīt ar pārāk uzpūstu ego. Cilvēks, pašam pat varbūt neapzinoties, nemitīgi gaida no citiem atzinību un novērtējumu.
Vai Radītājam, Absolūtam, vai Dievam – kā nu kurš to saucam – ir svarīgi, kādā veidā cilvēks pašrealizējas, un tieši kurš no mums būs tas, kas cels baznīcu, kurš gatavos ēst, kurš būs guru, un kurš slaucīs ielas? Tam nav nozīmes, neviens no mums nav neaizstājams. Ja kāds no šiem darbiem ir tavas dvēseles sauciens – vienkārši, ej un dari, un nesagaidi par to no pasaules īpašas uzslavas vai pateicības. Tik, cik cilvēks būs visā tajā ieguldījis enerģiju un dalījies no sirds, – arī materiālā enerģija par to atnāks, - tas tā vienkārši notiek.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī
Mēs bieži vien pārāk daudz uztraucamies par saviem bērniem, bet tam nav jēgas, jo ar to nekā nevaram viņiem palīdzēt. Un arī paši sev nē, jo no tā nekas nemainās, un neviena situācija tādā veidā nav atrisināma. Ne velti ir radies teiciens, ka mazotnē bērni nospiež klēpi, bet vēlāk – sirdi. Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī, lai arī cik gadu viņiem ir. Jā, protams, ka mazotnē viņiem ir ļoti vajadzīga mūsu fiziskā klātbūtne, lai varētu apgūt elementārās dzīvei nepieciešamās iemaņas.
Pusaudžu vecumā bērni iziet cauri visdažādākajām sajūtu gammām, arī attiecību peripetijām un sarežģījumiem, un tur vecāks vislabāk var palīdzēt, vienkārši esot blakus un atbalstot, lai arī visa pasaule varbūt ir nostājusies pret, vienkārši pasakot: “Tu esi labs tāds, kāds esi, no tā mana mīlestība pret tevi nav mazinājusies. Viss ar tevi būs kārtībā, situācija atrisināsies.” Bet ir reizes, kad vienkārša kopā paklusēšana, sirsnīgs apskāviens palīdz daudz labāk kā vārdi. Un vari būt pateicīgs, ka bērns ar tevi runā, uzticas – tātad, esi to nopelnījis. Vienkārši ļauj šiem runas plūdiem vaļu, kamēr tie izsīkst, un esi uzmanīgs klausītājs. Dzirdēt un klausīties ir ļoti atšķirīgas lietas.
Savukārt, kad bērni ir pieauguši un atstājuši vecāku mājas, esi pateicīgs, ja tu esi tas, ar ko viņi vēl joprojām grib dalīties – priekos, neveiksmēs, noslēpumos, un ka tu esi pirmais cilvēks, kam viņi jautā padomu!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai ar tevi caur skaitļiem arī runā eņģeļi?
Stāstīja: Vineta Riekstiņa