Kā sevi pasargāt no enerģijas vampīriem?

Kāpēc cilvēks no otra grib paņemt enerģiju, ja jau tās mums visapkārt ir neizmērojami daudz? Kā var zināt, ka esi nonācis saskarē ar enerģijas vampīru? Ja būsi vērīgs, uzreiz to sajutīsi un savu enerģiju tik vienkārši vairs neatdosi.

Visvienkāršākais veids, kā tikt pie enerģijas, ir paņemt to no otra cilvēka, jo tā jau ir “gatava lietošanai”, un nav nemaz pašam jānopūlas to iegūt no dabas, Dievišķā Avota un Zemes. Cilvēki, kas ņem no citiem enerģiju, visbiežāk dara to neapzināti. Viņi sāk ar savu izvēlēto upuri iesaistīties garās sarunās, kamēr otrs sāk justies kā izžmiegts citrons. Esot kopā, grib otram pieskarties, skatīties acīs. Viņu komunikācijas veids ir diezgan uzstājīgs, un to parasti viņi paši arī apzinās.

Kāds cilvēks visbiežāk kļūs par tāda enerģija vampīra upuri? Tāds, kuram ir “pasaules glābēja” sindroms, kurš uzklausot otra bieži vien jau apnicīgo vāvuļošanu, jūtas ļoti nozīmīgs, tādēļ – katrs no viņiem jau saņem to, ko gribēja. Un tā var paiet ilgs laiks, kamēr “glābējs” attopas, kā patiesībā jūtas no šīs komunikācijas. Vēl viens enerģijas paņemšanas veids ir izprovocējot uz strīdu, kad otrs “eksplodē”.

Kā sevi pasargāt, lai neatdotu tādam vampīram enerģiju? Vienīgi, pārtraucot ar viņu komunicēt, - neskatīties acīs, izvairīties no pieskārieniem, atbildot tā, ka sarunu vairs īsti nav iemesla turpināt, piemēram: “Jā, tā tas ir”, “Protams, tā ir”, “Jā”, “Vai, man tagad jāiet, darīšanas”, “Man ienāk  otrs svarīgs zvans”. Un daudz neklausieties, ko otrs atbild, bet dariet tā, kā teicāt. Nav jājūtas vainīgam, - arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks ir gatavs klausīties otra bezgalīgos runas plūdus un žēlošanos, cik viņam grūta dzīve. Derēs arī strikta komunikācijas pārtraukšana, bet mums taču ir svarīgi jebkura acīs izskatīties pieklājīgiem un pareiziem! Tas, kas mums ir svarīgi, nosakām tikai mēs paši. Savas personības svarīgums – slazds, kurā visbiežāk iekrītam.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai tev ir pietiekami enerģijas?

Vai mēs bieži aizdomājamies par to, kas ir tas, dēļ kā esam dzīvi? Jā, protams, mūsu bioloģiskais ķermenis sastāv no orgāniem un dažādām sistēmām,  kas sastāv no šūnām, un tam visam pa asinsvadiem tiek piegādāts skābeklis, ko nodrošina sirdsdarbība. Kāds brīnums tomēr ir dzīvība!

Viss ir enerģija, un arī cilvēks ir dzīvs tāpēc, ka caur viņu plūst šī brīnumainā, dievišķā enerģija! Cilvēks ir pieslēgts gluži vai kā ar kabeli pie Avota, un ar otru kabeli – pie Zemes centra. Enerģija plūst, kamēr vien viņā pulsē dzīvība – no Avota, ienākot caur kroņa čakru,  pa mugurkaulu uz leju, un no Zemes, ienākot pa kājstarpi, pa mugurkaulu uz augšu. Viss darbojas pēc sievišķā un vīrišķā principa, - ieelpa un izelpa. Caur mugurkaulu enerģija nonāk ikkatrā orgānā un šūnā.

Ja cilvēkā ir pārāk daudz stresa, - viņš kļūst saspringts, muskuļi savelkas, izveidojas enerģijas bloki, un enerģija nespēj nokļūt attiecīgajā orgānā pietiekamā daudzumā, -, tajā ar laiku var rasties saslimšana. Bet, tiklīdz kā ķermenim tiek veltīta pietiekama uzmanība, tā muskuļi tiek atlaisti, un enerģija atkal var brīvi pieplūst. Cilvēks var vingrot, pildīt stiepšanās vingrinājumus, kas ir ļoti labi, bet papildus tam ļoti vajadzīgas arī enerģētiskās prakses, kur nevis vienkārši meditē, lai atslābinātos, bet papildus tam  arī pilda apzinātus elpošanas vingrinājumus.

Cilvēks enerģiju īpaši nevar uzkrāt, bet vien ir tās caurvadītājs, kur galvenā “problēma” daudziem var būt enerģētisko kanālu sašaurinātība, kas rada nespēju organismu  apgādāt ar pietiekamu enerģijas daudzumu. Arī enerģijas kanāliem ir vajadzīgi treniņi – tieši tāpat kā ķermenim sporta zālē.

Informācija par enerģētiskajām praksēm un to skolotājiem  visapkārt ir pieejama ļoti daudz, vienīgi savu izvēli labāk būtu izdarīt ar sirdi, nevis ar prātu, jo, diemžēl, arī diletantu ir daudz.

Enerģijas visapkārt ir pār pārēm, - pārpilnība! Bet, ja cilvēks neprot un ar sašaurinātiem enerģētiskajiem kanāliem arī nespēj saņemt enerģiju no Avota, Zemes un dabas pietiekamā daudzumā, tad viņš to ir gatavs paņemt no otra cilvēka, kļūstot par enerģētisko vampīru.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kas ir vislabākais dziednieks?

Lai cilvēks būtu vesels, vai arī, lai atgūtu veselību, kad tā “izgājusi no ierindas”, katram par to ir savas zināšanas vai pat pārliecība, kā tas būtu jādara. Varu teikt, ka arī man šajā jautājumā ir sava pieredze. Piekrītu igauņu dziednieces Lūles Vīlmas padomam, ka par savām kaitēm jāstāsta ir tikai tiem, kas tiešām var palīdzēt – dakterim, dziedniekam, kādam citam terapeitam, vai kādam īpašam cilvēkam, jo psiholoģiskais atbalsts ir ļoti vajadzīgs.

Jo vairāk cilvēks par slimību runā, jo vairāk tai dod savu enerģiju. Uz jautājumu: - “Kāpēc tu neesi darbā?”, viņš parasti atbild: - “Es slimoju”., sakot: – “Es esmu slims”, “Man ir tas un tas (diagnoze)”, “Man sāp tas un tas”, un tā joprojām. Tie ir apgalvojumi, ko smadzenes uztver un noraida impulsus ķermenim, kas gluži vai kā džins, kas izlaists no pudeles, to nekavējoties steidz izpildīt. Bet tas džins jau nav neviens cits, kā vien paša prāts, kam cilvēks dod  šo uzdevumu! Koncentrējoties uz uzstādīto diagnozi, cilvēks aizmirst vissvarīgāko – VESEĻOTIES! Uz to visvairāk būtu jākoncentrē sava uzmanība un enerģija!

Parasti vai ikvienam gribēsies sniegt savus padomus, kas attiecīgajā situācijā jādara, kā jāārstējas, un visbiežāk padomus dod tieši tie, kam pašiem par attiecīgo kaiti nav nekādas personiskās pieredzes. Ir labi ieklausīties ieteikumos, bet lēmumus gan jāpieņem pašam, tajā skaitā – arī par dakteru teikto. Ir jāuzdod papildus jautājumi, dažkārt – jānoskaidro vēl kāda speciālista viedoklis. Veselība ir jūsu, un nav vairs neviena, kam tas tiešām būtu tikpat svarīgi kā jums pašam!

Nebūtu vēlams izmantot vairākas terapijas metodes vienlaikus, - piemēram, ja izvēlējāties klasisko medicīnu, tad nevajag vienlaicīgi izmantot arī homeopātiju - labāk būtu pabeigt vienas metodes pilnu ārstniecisko ciklu, un tad skatīties, vai vēl kas ir nepieciešams. Visu metot vienā katlā, beigās tāds čiks vien var sanākt, jo viena terapija var mazināt otras iedarbību.

Un pats galvenais, ko esmu sapratusi – svarīgāk par jebkuru terapiju un visām diētām ir uzturēt savu iekšējo mieru, balansu, laimes sajūtu – būt pateicībā, pieņemot visu, kā ir, nepretojoties un uzticoties, ka dzīve zina labāk, kur tā mani ved. Meditācijas, apzināts darbs ar savu enerģiju, elpošanas prakses (katrs var piemeklēt savējās), - tā ir vislabākā un drošākā pašdziedināšanās.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kam dzīvē ir vai nav nozīme?

Tikai mēs paši piešķiram it visam savā dzīvē nozīmi – tam, kas mums ir, un kas nav svarīgi. Tiklīdz kā kaut kas mums kļūst īpaši svarīgs, rodas pārlieku liels enerģijas potenciāls, - tiek zaudēts līdzsvars - kosmiskās kārtības princips. Piemēram, cilvēks grib saņemt paaugstinājumu amatā, viss arī par to liecina, ka tas tā būs. Bet tad negaidīti šis amats tomēr tiek piešķirts citam kandidātam, - cilvēku tas ļoti aizskar, viņš jūtas aizvainots, un par to pārdzīvojot, pazaudē daudz savas enerģijas. Savukārt, uzņēmuma vadītājam tas nebija tik būtiski, kurš no abiem kandidātiem šo amatu  ieņems.

Ja cilvēks pats spēj šo svarīgumu tūlīt pat atlaist, pārorientējoties uz situācijas pieņemšanu un paļaušanos, ka Visums, gaismas spēki noteikti zina, kā viņam ir vislabāk, un atbrīvo vainas sajūtu (“Vajadzēja darīt vēl labāk, strādāt vairāk, tad droši vien tā nebūtu noticis. Priekšnieks nebija godīgs, jo amats pilnīgi noteikti pienācās man!”), - atsakoties no cīņas ar “pasaules netaisnību”. Mēs nezinām, no kā tikām pasargāti, nesaņemot šo amatu. Varbūt pēc dažiem mēnešiem jūs uzzināsiet, ka uzņēmuma vadītājs ir “sasmērējies”, un visa vaina tiek uzvelta paaugstinājumu saņēmušajam kolēģim.

Bet cik no mums esam tik apzināti, ka šo situāciju jau laikus “atšifrējam”, un nesabiezinām notikuma krāsas, “neņemamies” ar visiem “par” un “pret”, - tad situācija mūs neaizķer, un mēs tai neatdodam savu enerģiju, un Visums tūdaļ steidz šo uz brīdi izjaukto līdzsvaru atjaunot. Jo savai iekšējai sajūtai ir jābūt līdzsvarā ar ārējās pasaules notikumiem – tad cilvēks jūtas ar sevi mierā, harmonijā un līdzsvarā.

Pašlaik sabiedrībā tik izplatītajai depresijai viens no iemesliem arī var būt šis pats, kas tika aprakstīts iepriekš – pārlieku liels svarīgums. Tas vienmēr ir saistīts ar pagātnes notikumiem, kam cilvēks pats ir piešķīris īpaši svarīgu nozīmi, bet prāts to no viņa ir ļoti viltīgi paslēpis, tādēļ jau ir tik grūti atrast depresijas patiesos iemeslus, tam pat ir ļoti vēlams lūgt profesionālu terapeitu palīdzību. Lūgt palīdzību un dziedināšanu Gaismas spēkiem – savam Sargeņģelim, Erceņģeļiem, Skolotājiem – lai cilvēkā atjaunotos spēja sajust Dievišķo mīlestību, ka viņš vienmēr ir mīlēts, un  viss ir piedots, neatkarīgi no tā, kas viņš ir un ko ir darījis šajā dzīvē, - tas dod līdzsvaru un iekšējo mieru.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Lai zināšanas ir kā piedzīvojums!

Pirmais septembris – Zinību diena - mūsu mājās vienmēr ir bijusi goda vietā, kas asociējas ar asterēm, dālijām un gladiolām, un šur tur jūtama rožu un frēziju smarža… Atvērties pasaulei, izkāpt ārā no sava ierastā pīļu dīķa, - tik daudz kas izmainās cilvēka domāšanā un apziņā, kad viņš iziet no savas ierastās vides! Septembris numeroloģijā saistītās ar ciparu 9, kas raksturo zināšanas, redzesloka plašumu, pieķeršanos vai arī nepieķeršanos vietai un cilvēkiem.

Zināšanas, kas netiek pielietotas – no tādām nav nekādas jēgas, tāda informācija kļūst par spamu cilvēka galvā, kas tikai lieki piesārņo atmiņu. Tādēļ cipars deviņi arī palīdz visu informāciju sašķirot un “salikt pa plauktiņiem”, bet to, kas nav derīgs – vienkārši izdzēst no “servera”. Tas attiecas ne tikai uz informāciju, bet arī uz situācijām, kas kā sabojājusies veca gramofona plate visu laiku spēlē vienu un to pašu. Un arī par attiecībām, kas nesagādā vairs nekādu prieku, un par lietām, - ja cenšamies paturēt visu – “a ja nu kaut kad noderēs” – tas pašiem sāk kļūt par apgrūtinājumu un slogu, jo neko jaunu arī nevar uzsākt – nav priekš tā enerģijas.

Šogad mācības sākas 2. septembrī, - šī diena ietver sevī cipara divi enerģiju, kas vērsta uz komunikāciju un sadarbību. Bet tā ir arī spriedzes enerģija, jo katram taču ir savs “pareizais” viedoklis, pārliecība un taisnība. Tādēļ mācīsimies būt toleranti viens pret otru, atceroties, ka ikvienam ir sava taisnība, jo mēs varam nezināt monētas abas puses.

Lai jaunās zināšanas ir kā interesants piedzīvojums, kas sagādā patiesu prieku!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Izvēlies, ko vēlas tava sirds!

Var justies laimīgs tas, kurš ir sapratis un  atradis savas sirds aicinājumu, kā vislabāk sevi realizēt. Šis ir īpašs laiks, kad katrs tiek aicināts likt lietā savus unikālos talantus, lai dotu arī savu pienesumu, bagātinot pasauli, - lai to padarītu vēl daudzveidīgāku, interesantāku, krāsaināku, skaistāku, mājīgāku – par tādu vietu, kur gribētu dzīvot ikviens! Taču bieži vien cilvēks no sava sirds ceļa aizmaldās, jo tas, kas viņam patiešām ļoti patīk, un ko viņš būtu gatavs darīt, kā saka, no rīta līdz vakaram, pašam neliekas nekas nozīmīgs un īpašs.

Tas, visticamāk, ir tādēļ, ka katrs sevi mēs sajūtam kā īpašu, kas tā arī ir, jo otra tāda paša eksemplāra tiešām vairs nav. Un tādēļ cilvēkam var likties, ka ja viņš nespēj uzbūvēt kā minimums kaut ko līdzvērtīgu Brīvības piemineklim, tad var sākt noniecināt savus talantus un arī sevi kā personību. Bet arī zems pašnovērtējums ir ego tēma, lai arī biežāk ierasts to saistīt ar pārāk uzpūstu ego. Cilvēks, pašam pat varbūt neapzinoties, nemitīgi gaida no citiem atzinību un novērtējumu.

Vai Radītājam, Absolūtam, vai Dievam – kā nu kurš to saucam – ir svarīgi, kādā veidā cilvēks pašrealizējas, un tieši kurš no mums būs tas, kas cels baznīcu, kurš gatavos ēst, kurš būs guru, un kurš slaucīs ielas? Tam nav nozīmes, neviens no mums nav neaizstājams. Ja kāds no šiem darbiem ir tavas dvēseles sauciens – vienkārši, ej un dari, un nesagaidi par to no pasaules īpašas uzslavas vai pateicības. Tik, cik cilvēks būs visā tajā ieguldījis enerģiju un dalījies no sirds, – arī materiālā enerģija par to atnāks, - tas tā vienkārši notiek.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī

Mēs bieži vien pārāk daudz uztraucamies par saviem bērniem, bet tam nav jēgas, jo ar to nekā nevaram viņiem palīdzēt. Un arī paši sev nē, jo no tā nekas nemainās, un neviena situācija tādā veidā nav atrisināma. Ne velti ir radies teiciens, ka mazotnē bērni nospiež klēpi, bet vēlāk – sirdi. Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī, lai arī cik gadu viņiem ir. Jā, protams, ka mazotnē viņiem ir ļoti vajadzīga mūsu fiziskā klātbūtne, lai varētu apgūt elementārās dzīvei nepieciešamās iemaņas.

Pusaudžu vecumā bērni iziet cauri visdažādākajām sajūtu gammām, arī attiecību peripetijām un sarežģījumiem, un tur vecāks vislabāk var palīdzēt, vienkārši esot blakus un atbalstot, lai arī visa pasaule varbūt ir nostājusies pret, vienkārši pasakot: “Tu esi labs tāds, kāds esi, no tā mana mīlestība pret tevi nav mazinājusies. Viss ar tevi būs kārtībā, situācija atrisināsies.” Bet ir reizes, kad vienkārša kopā paklusēšana, sirsnīgs apskāviens palīdz daudz labāk kā vārdi. Un vari būt pateicīgs, ka bērns ar tevi runā, uzticas – tātad, esi to nopelnījis. Vienkārši ļauj šiem runas plūdiem vaļu, kamēr tie izsīkst, un esi uzmanīgs klausītājs. Dzirdēt un klausīties ir ļoti atšķirīgas lietas.

Savukārt, kad bērni ir pieauguši un atstājuši vecāku mājas, esi pateicīgs, ja tu esi tas, ar ko viņi vēl joprojām grib dalīties – priekos, neveiksmēs, noslēpumos, un ka tu esi pirmais cilvēks, kam viņi jautā padomu!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai ar tevi caur skaitļiem arī runā eņģeļi?

Otrā Advente - par visuma līdzsvara likuma izpratni

Otrā Advente – Betlēmes svece lai deg par atpestīšanu, izglābšanu! Visticamāk, mums katram šie vārdi būs ar savu izpratni par to dziļāko nozīmi. Man tas ir par dzīves līdzsvara likuma izpratni un par savu dvēseles uzdevumu realizēšanu, par pieļauto kļūdu apzināšanos un izlabošanu. Tas nav tikai par to, lai otram nedarām to, ko negribam saņemt pretī paši, bet tāds varētu būt labs iesākums! Sakrālajās mācībās tas ir par iziešanu no Samsāras rata.

“(..)Un piedod mums mūsu parādus,

Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā,

Bet atpestī mūs no ļauna. (..)” *

Adventa laiks atgādina par mūsu dziļākajām dvēseles ilgām,  lai arī to ne vienmēr spējam apzināties, kur nu vēl noformulēt vārdos, - atcerēties, kas patiesībā esam, un atkal par kādu soli nokļūt tuvāk sev.

* Tēvreize

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Advents - Kristus gaismas atnākšanas laiks

Advents – miera, iekšējā klusuma, pārdomu un gavēņa laiks, - atskaites punkts, ka vēl tikai četras nedēļas – četras adventes līdz Ziemassvētkiem. Vārds “advents” tulkojunmā no latīņu valodas nozīmē “nākšana” vai “atnākšana”, - Jēzus Kristus atnākšana, piedzimšana uz Zemes. Lai gan kristīgā baznīca šos svētkus ir pieskaņojusi dažādu tautu pagāniskajiem saulstāvjiem, tas nemazina to simbolisko nozīmi.

Katram šis laiks būs ar savu, atšķirīgu nokrāsu, - kādam vien kā vēstnesis par gada nogales nepielūdzamo tuvošanos un atgādinājums par nepadarītajiem darbiem, vēl kādam – parasta brīvdiena, decembra svētdiena. Šogad ir sajūta, ka Debesis sūta mums īpašu palīdzību un savu svētību ar bagātīgo sniega baltumu.

Dažādie Adventa laika simboli personificē noteiktas vērtības. Četras nedēļas pēc kārtas tiek iedegta Adventes svece, Luteriskajā baznīcā pirmā svece tiek saistīta ar pašu pravieti Kristu, simbolizējot cerību, otrā ir Betlēmes svece, kas simbolizē pestīšanu, trešā ir ganiņu svece – prieks, bet ceturtā ir eņģeļu svece – dievišķā mīlestība. Adventa vainags – aplis, mūžības un vienotības simbols.

Iekšējais klusums, apcerere – par to, kas es esmu, kas ir tas svētais dzīvības Gars, kas liek man elpot, kas ir mans ceļš, – tie ir jautājumi, ko kaut reizi katrs būs sev uzdevis. Šajā laikā īpaši skaudri atklājas katra patiesās vērtības, - ko katram nozīmē mīlestība, vai tie ir vien tukši vārdi, izteikti bez jūtām, vai arī tā jau ir noslīkusi pārmērīgā naudas vai mantu kaudzē... Mīlestība – tā ir dalīšanās ar daļiņu no savas sirds, - cik sava laika, savas enerģijas tu esi gatavs otram dot?

Ziemassvētki ir mīlestības un iekšējā prieka svētki, kad atkal no jauna varam pateikties  Radītājam un saviem vecākiem – par dzīvību, par saviem mīļajiem, par visu, kas piedzīvots. Teiksim šos mīlestības vārdus tagad, un lai aizplūst zemē dusmas un aizvainojums, ja tas ir radījis sienu, kas traucē mīlestības plūsmai, lai visu nolīdzina piedošana no sirds!

Visgrūtāk šajos svētkos klājas tiem, kam blakus nav tuvinieku, - tiem, kas jūtas vientuļi. Nesen saņēmu dziedināšanu savai vientulības sajūtai, ko biju piedzīvojusi bērnībā – tā atnāca kā atklāsme, ka patiesībā nekad neesmu bijusi viena, ka dievišķā mīlestība vienmēr ir bijusi man blakus... Neizmērojama pateicība par to...

Pirmajā Adventē, iedegsim svecīti par Kristus gaismas atnākšanu uz Zemes, par cerību un nezūdošo ticību gaismas uzvarai pār tumsu!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kāpēc ir svarīgi bērniem lasīt pasakas

Kad es biju maza, man ļoti patika pasakas. Kamēr vēl nepratu lasīt, vecāki man tās “uz maiņām” pa vakariem lasīja priekšā. Arī vēlāk, kad pati iemācījos lasīt, man skolas sākuma gados neinteresēja citas grāmatas kā vien pasaku – visvairāk tās brīnumu – par bārenīti un Laimes māti, par trešo tēva dēlu, kas dodas pasaulē laimi meklēt, kam, nākas cīnīties ar trīsgalvaino pūķi, lai uzjātu stikla kalnā un atbrīvotu daiļo princesi. Tikai daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka pasakas ir pirmā ezotēriskā literatūra.

Pasakās tiek atklāts, kā pasaulē viss notiek, simbolu un tēlu valodā tiek aprakstīta dievišķā kārtība, tiek uzsvērtas būtiskākās īpašības, kādām cilvēkam ir jābūt, lai sasniegtu savus mērķus un dzīvotu laimīgi. Simboli un tēli – tā ir valoda, ko vislabāk uztver un saprot mūsu zemapziņa. Ja atceramies mācības skolā, tad bija svarīgie priekšmeti, tādi kā matemātika, fizika, ķīmija, dzimtā valoda (bet ne literatūra, jo tā jau vairāk tāda izklaide, - jo galvenais tak ir iemācīties rakstīt bez kļūdām). Un tad bija “otršķirīgie” priekšmeti – zīmēšana, dziedāšana, kas veicina tēlaino domāšanu, māca izpaust jūtas un emocijas, un dziedina dvēseli. Arī sports nebija pie svarīgajiem, tur galvenais bija nokārtot normatīvus, nevis iemācīties izpratni un metodes, kā uzturēt savu fizisko ķermeni labā, veselīgā formā ikdienā.

Pasakas un arī jebkura kvalitatīva daiļliteratūra ir tā, kas veicina tēlainās domāšanas attīstību, māca atbrīvot un noņemt prāta uzstādītās, mums iemācītās robežas – par to, kas dzīvē ir, un kas nav iespējams. Tādēļ, lai cilvēks mācītos sajust sevi, sadzirdētu savu iekšējo balsi un pieņemtu savus lēmumus, balstoties uz savām sajūtām, prātam un loģikai tomēr ierādot otršķirīgu vietu, lasiet saviem bērniem pasakas! Brīnumi nenotiek tikai pasakās, atļaujiet tiem ienākt arī dzīvē!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai domāt par dzīvi un runāt par dzīvi nozīmē arī dzīvot?

Lielākajai daļai cilvēku vienmēr atrodas visdažādākie iemesli ar kaut ko būt neapmierinātiem, - alga ne tāda, un priekšnieks ne tāds, nemaz jau nerunājot par valdību, - par ko “cepties” var atrast vienā mirklī. Bet varbūt tā vienam otram ir, viņaprāt, vienīgā iespēja neieslīgt pašiem savas dzīves vienmuļībā, rutīnā? Jo, lai vai kādi tagad ir laiki, mēs tomēr nedzīvojam džungļos, kur uz katra soļa var uzglūnēt briesmas, un lielākajā daļā pasaules tomēr valda miers, lai arī masu saziņas līdzekļi nemitīgi atgādina,  par dažām pasaules vietām, kur patreiz tā nav, “spiežot” uz cilvēku baiļu pogām.

Jā, pastāvošie likumi sabiedrībā nav pilnīgi, tomēr cilvēks uz ielas var justies daudz drošāk nekā tas bija vien pāris gadsimtus atpakaļ, vai tad tas nav nekādā vērtē? Un tad vēl daž ne dažādās modernās tehniskās ierīces, kas atvieglo mūsu ikdienu, - neviens cits jau pie tā nav vainīgs, ja cilvēks pats to neizmanto, vai arī lieto pārmēru daudz, aizmirstot par pašu galveno – par savu ķermeni un iekšējo pasauli.  Ir iespējas ceļot, apskatīt plašo pasauli, kas lielākajai daļai agrāk nebija iespējams – tas vien ir ko vērts!

Sava paša dzīve var sākt šķist garlaicīga, vien pašam to nepiedzīvojot visā pilnībā. Un ko tad daudzi no tās sagaida? Lielus sasniegumus, kas vainagojas ar pasaules slavu un naudu, bieži vien noniecinot pavisam vienkāršas lietas, ko var paveikt tepat – savā ģimenē, vienkārši esot labiem vecākiem, vai vistuvākajā apkārtnē, piemēram, uzstādot savā pagalmā basketbola grozu - varbūt tas pat būtu kas daudz vērtīgāks, nekā uzbūvēt vēl kādu Brīvības pieminekli. Piedzīvojumi un izklaide – nu ne jau vienkārša pastaiga mežā, jo tur tak nav ko redzēt...

Cilvēks vēlas piedzīvot arī “trakas lietas”, - uzkāpt kalnos, nokļūt Amazones džungļos, bet pats sev to nespēj atzīt, kur nu vēl īstenot, un tam pamatā ir visdažādākās bailes, kas mums ir iemācītas. Tā var palikt nerealizēti arī citi sapņi, kurus cilvēks varbūt neuzdrošinās pat izsapņot. Tad - vai domāt un runāt par dzīvi - par to, kā dzīvo citi – kaimiņi, kolēģi, TV filmu un seriālu varoņi – vai tas nozīmē dzīvot? Daudziem – jā, jo tā ir viņu vienīgā dzīve, jo viņi paši savā dzīvē visu darīs rīt vai kaut kad vēlāk. “Kur nu man, tas jau tikai filmās tā notiek...”

Katram no mums ir kāda tēma, ko nevaram saņemties uzsākt darīt šodien. Vai esi piedzīvojis to gandarījumu, kad beidzot ir izdevies saņemties, un tu redzi – jā, ir! Sāc ar mazumiņu, ja nejūti sevī resursu vairāk, bet iekustini procesu! Un prieks būs vēl lielāks, kad sāk parādīties rezultāts!

Lai viss izdodas!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kāpēc meklēt kaut ko jaunu, ja ir tik ierasts un labi zināms vecais?

Mūžsenā un tik cilvēcīgā tēma – kad cilvēks, darot visu laiku vienu un to pašu, cer beidzot, tak vienreiz par visām reizēm - iegūt citu, jaunu rezultātu! Un pat nav piefiksējis, ka tā viņš ir nostaigājis jau kuro apli, un pat daudzu gadu garumā... Tautā tas tiek saukts par “kāpšanu uz vecajiem grābekļiem”.  Vakar gāja pa taciņu, nejauši uzkāpa uz grābekļa – dabūja belzienu pa pieri, un tad ir dusmas “Nu kurš gan tā – ceļa vidū – ir pametis grābekli?!” Parīvē tik pieri un aiziet savās tālākajās gaitās.

Šodien, atkal ejot pa to pašu taciņu, - ātrumā, telefonā ziņas lasot – bāc, atkal sitiens pa pieri! “Nu aizmirsu es, ka tur tas grābeklis! Un vēl joprojām to neviens no ceļa nav novācis, nu kā tā var!” Un tā var staigāt gadiem ilgi – neko savā ceļā nemainot, un arī savā uzvedības modelī neko nemainot, bet cenšoties atrast atbildīgos un vainīgos, ka ar viņu kas tāds visu laiku atgadās...

Kad cilvēks beidzot sāk uzdot jautājumus – “Vai tas ir vienīgais ceļš? Un kā es varētu šo šķērsli novākt, vai vismaz – to apiet?” – kad sāk sev uzdot tādus jautājumus, pārstājot vainot citus un nepilnīgo pasauli, kad pats sāk meklēt risinājumus savām problēmām – tad viņš beidzot sāk pieaugt, jo tikai bērnībā mums par daudz ko pašiem nav jāatbild, par mums parūpējas vecāki vai citi pieaugušie! Pieaudzis cilvēks pats uzņemas atbildību - par savām izvēlēm, pieņemtajiem lēmumiem un to izraisītajām sekām.

Ja kaut kas nepatīk – tad izvēlies ko citu, pamēģini! Tādi brīnumi, ka atkal kāds nāks un pamēģinās tavā vietā, nenotiks! Un ko tad tu vari pazaudēt? Tikai vecos, jau labi zināmos grābekļus! “Kas neriskē – tas nedzer šampanieti!” Un jebkurš brīnums iepriekš ir labi sagatavots.

Pieņem lēmumu - dzīvot šodien!

Dots pret dotu? Vai otram novēlēt to pašu, ko viņš tev?

“Ja kāds tev iesit pa vienu vaigu, pagriez pretī otru”, - reiz teicis Kristus. Apziņai mainoties, par šiem vārdiem rodas jauna izpratne. Jo tas nebūt nav aicinājums kļūt par kaut kādu upura jēru, bet gan pieņemt notiekošo, neatdarot ar ļaunu, jo ļaunais nekad nevarēs radīt labo, līdzīgs piesaista līdzīgu, un tā tas nekad netiks izbeigts, ja vien kāds nepieņems lēmumu, izdarot citu izvēli.

Ja kāds jums sūta negatīvu enerģiju, vislabāk ir sūtīt pretī mīlestību un līdzjūtību, jo iespēja sūtītājam jūs negatīvi ietekmēt ir vien tad, ja jūsu enerģija rezonē ar sūtītāja enerģiju. Sūtot pretī nevis naidu un dusmas, bet mīlestību un līdzjūtību, tiek izjaukta negatīvā rezonanse.  Jo, lai piesaistītu negatīvas emocijas vai būtnes savā telpā (aurā, enerģētiskajos ķermeņos), jums ir jābūt neatrisinātām negatīvām emocijām vai uzskatiem, kas veido rezonanses lauku ar negatīvo enerģiju vai būtnēm.

Sūtīt pretī, novēlēt otram to pašu, - dots pret dotu? No prāta un ego līmeņa to droši vien gribētos, kamēr vien neizprot šo enerģiju rezonanses likumu, - ka tas neko neatrisina, jo netiek strādāts ar sevi. Lai nosūtītu pretī otram negācijas – tad pašam jārezonē ar šo enerģiju, esot piepildītam ar tām, bet droši vien, ne jau tā cilvēks to bija domājis, viņš taču ir tik labs, bet kāds viņam vēl sliktu – tas otrais taču būtu pelnījis sodu! Varbūt cilcēks cer, ka to otro sodīs Dievs? Tad arī lai atstāj to visu Dieva ziņā, piedodot un atlaižot, tā palīdzot pats sev, un radot arī otram cilvēkam – dvēselei - mīlestības telpu, kur augt!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Ne visu var nopirkt par naudu

Vai mīlēt visus vienādi vispār ir iespējams?

Vai kritiķis spēj sevi mīlēt?

Mēs katrs pats sev esam visbargākais kritiķis un soģis. Un kā tas tieši dzīvē ir palīdzējis, vai esat par to aizdomājies? Vai tā rezultātā mēs esam kļuvuši veiksmīgāki, laimīgāki, kaut ko vairāk sasnieguši? Darām, jo tā mums ir iemācīts, un tagad vairs citādi neprotam. Un tā arī esam ieraduši attiekties pret citiem, ko visvairāk izjūt paši tuvākie. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts” – tāds taču ir viens no Dieva baušļiem, bet vai par to mēs bieži atceramies? Dievs mūs mīl visus un vienmēr, viņš vienmēr mums piedod un attaisno it visā, tikai cilvēks savos prāta maldos to nesajūt.

Šī sevis tiesāšana un noniecināšana ir kā loģisks turpinājums sevis nemīlēšanai. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, - arī tāds ir Dieva bauslis. Bet kā tad mēs sevi mīlam? Vai tajā brīdī, kad visbargāk kritizējam? Un tad sanāk, ka ja jau mēs tādā veidā sevi mīlam, tad tieši tāpat “mīlam” arī apkārtējos, – izveidojas apburtais loks, no kura ir ļoti grūti izkļūt.

Bet varam mēģināt darīt “no otra gala” – nevis nosodīt un kritizēt, bet attaisnot – vispirms jau sevi pašu, un tad to izdosies arī ar citiem. Pieņemt savas kļūdas un nepilnības, jo arī tā ir daļa no mums. Ja pieiet tam apzināti, radoši un ar humoru, tad tas pat varētu izvērsties par diezgan jautru pasākumu – nu iedomājieties, ka nupat saplēsāt šķīvi, un tā vietā, lai sevi nosauktu par “nu atkal kā bez rokām”, vai vēl kādā piemērotākā epitetā, izdomaājiet sev kādu jautru uzdevumu, teiksim, - saceriet uz vietas par to kādu pantiņu, piemēram – “sasisti trauki – tas nu gan ir jautri”, – vai arī izpildiet piecus pietupienus – pārsteidziet sevi ar kaut kādu neikdienišķu reakciju! Un tā var sevi “čekot”, kad atkal sanāk “iekrist” kādās lamatās, tūlīt pat uz vietas to nomainot pret kaut ko jaunu.

Man reiz darba  kolēģei bija teiciens, ka darbs ir jāuztver kā izklaide. Un viņai ir apsolūta taisnība. Dzīve noteikti kļūst vieglāka, ja to uztver kā izklaidi, jo tā taču ir tikai spēle. Lai arī dažkārt izskatās un kļūst pavisam nopietni, atslēga paliek nemainīga – kā tu pret to attiecies.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Esi daļa no visa, kas ir

Vai cilvēks zina, kas ir beznosacījumu mīlestība? Zina gan, jo piedzīvo to ik dienu, bet visbiežāk neapzinās. Lai sajustu, kas ir beznosacījumu mīlestība, varam iziet ārā kādā saulainā dienā – Saule sasildīs gan tad, kad esam veiksmīgi, laimīgi, priecīgi, gan arī tad, kad nekas neizdodas, kad esam saērcināti, nobijušies, noskumuši, - Saule vienkārši spīd, nevienu nešķirojot, nevērtējot, neuzdodot jautājumus.  Arī Dievs nešķiro, neizvirza nosacījumus, kas ir un kas nav pelnījis mīlestību,  – vienkārši – ir plūsma, kas caurauž visu, kas ir.

Nosacījumus uzstāda cilvēka prāts – pats pret sevi, pret apkārtējiem, jo cilvēks nespēj apzināties, lai arī ir to piedzīvojis, - ka ir piederīgs šim Avotam, dievišķajam pirmsākumam. Šī atdalītības sajūta arī ir tā, kas liek vērtēt – gan sevi, gan citus – vai es esmu pelnījis mīlestību, vai viņš / viņa ir to pelnījuši, vienu es mīlu, bet otru  - nemīlu, un aizsākums šīm prāta labirintam ir – “Vai es esmu pietiekami labs? Vai es esmu pelnījis mīlestību?” – un tad sākas katra individuālais sarakstiņš, kurā ir smalki piefiksēti visi iespējamie savi trūkumi, kas noteikti ir šķērslis mīlestībai... Kā izkļūt kaut uz brīdi no sava prāta karuseļa?

Ik pa laikam apstāties un sajust, kā pukst sirds, kā vienkārši plūst elpa, sajust sevi šajā mirklī – kā tam iederīgu sastāvdaļu, - ka arī es pats esmu daļa no visa, kas ir.

Par personības tumšo un gaišo pusi

Katrs cilvēks savā dzīvē pats sev ir vissvarīgākais – un tas ir tikai pašsaprotami, -arī tāda izskatās cilvēcība. Šodienas Saules aptumsums aktualizē personības un ego tēmu. Personība – tā ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa, lai dvēsele cauri dzīvēm varētu iegūt savas daudz un dažādās pieredzes.

Vienmēr visam ir divas puses, arī persopnībai tās ir – gaišā un tumšā, un nav iespējams būt tikai vienā no tām, jo uz Zemes tas tā nav iekārtots. Dabā darbojas līdzsvara princips, tas ir tā kā elpot – jo vairāk ieelpo, jo rodas lielāka vajadzīva izelpot, - elpošana uztur dzīvības plūsmu, pateicoties kurai viss pastāv.

Apzinoties savu ēnas pusi un to pieņemot, nevis izliekoties, ka tās nav, cilvēks kļūst daudz pieņemošāks, cilvēcīgāks pret sevi un citiem, mazāk nosodot sevi un citus par nepilnībām un kļūdām.

Beznosacījumu mīlestība – tā ir dzīvības enerģija, kas nešķiro, kas to ir, un kas nav pelnījis, tai nav svarīgi, kā kurš pret to attiecas, tā vienkārši ir, tā plūst, -līdzīgi kā asinis mūsu vēnās, kas nokļūst visur, apasiņojot katru orgānu un šūnu. Pateicoties šai dzīvības enerģijai, ir viss, kas ir. Mīlestību ir pelnījis ikviens un vienmēr.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa