Laika līniju dziedināšana - ceļš vēl tuvāk sev

Ja beidzot esi nolēmis izdziedināt kādu savas dzīves situāciju, kas jau sen traucē tev justies pilnvērtīgam, apmierinātam un laimīgam, noteikti ir vērts tam izmantot šo brīnišķīgo iespēju – lidot, nevis braukt ar auto, ko var palīdzēt īstenot Laika līniju dziedināšana. Ja tevi kā pavadonis ceļā uzrunāju es, - vairāk informācijas par šo metodi un iespēju pieteikties uz konsultāciju un sesiju vari atrast ŠEIT:

Ar katru soli – arvien tuvāk sev.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai pienākumi un atbildības uzņemšanās mīlestībai aplauž spārnus?

Mīlestība dod spārnus, bet važas gan cilvēks uzliek sev pats, nespējot uzņemties atbildību par savām attiecībām. Pienākumi un atbildība – sajūtas, ko šie jēdzieni rada, it kā nesaskan ar to lidojumu, ko sniedz mīlestība, tad no kā būtu jāatakās – no mīlestības vai pienākumiem un atbildības attiecībās? Vai jebkurās attiecībās, kas pastāv, mēs paši labprātīgi neuzņemamies kaut kādus pienākumus pret otru? Ja attiecībās nav nekādu pienākumu un atbildības, tad tas ir par diviem tauriņiem, kas “dejoja vienu vadsaru”, un kas pēc tam? Deja ar nākamo tauriņu, lai būtu lidojumā? Bet tauriņiem ir ļoti īss mūžs, un arī tas ir saistīts ar konkrētu mērķi – pēcnācēju radīšanu.

Bet, ja attiecības kļūst ilgstošas, tad kaut kādi jel pienākumi ir neizbēgami, un tas skar pilnīgi visas attiecības – gan ar partneri, gan bērniem, draugiem, un arī ar mājdzīvniekiem. Piemēram, dzīvojot kopā, mēs taču otru painformējam, ka šovakar būsim vēlāk mājās, jo dodamies uz darba pasākumu? Var jau neko neteikt, lai otrs paliek bez nerviem, bet arī tad būs bijusi kaut kāda iepriekšēja vienošanās par to, ka viens otram ne par ko neatskaitāmies un nesaskaņojam. Un tad es vienu vakaru uzaicinu ciemos trīs draudzenes, bet izrādās, ka otrs bija ieplānojis pavadīt kopā romantisku filmu vakaru, - bet tā jau var aiziet līdz jebkura veida galējībai!

Arī mīlot bērnu, vecākiem pret viņu ir savi pienākumi, un pret vecākiem mums ir savi pienākumi, bet tas taču nenozīmē, ka šajā mīlestībā nav iespējams lidojums! Un cik daudz prieka sagādā mīļais kaķītis vai sunītis, kas ārā ir jāved arī tad, kad ir auksts, tumšs, un līst lietus!

Cilvēciskajās attiecībās tomēr īsti nestrādā beznosacījumu mīlestības attiecības, ja cilvēki dzīvo kopā. Vienmēr ir vieglāk mīlēt no attāluma – mēs taču mīlam savus vecākus, kamēr viņi dzīvo blakus mājā vai blakus pilsētā! Bet kā ir tad, kad satiekamies vienā teritorijā – vai tad netiek uzstādīti kaut kādi noteikumi, nenotiek vienošanās, noteiktas robežas, ko otrs nedrīkst pārkāpt? Parasti jau nesaskaņas rodas tieši tad, kad noteikumi nav skaidri, un otra robežas netiek ievērotas.

Tādēļ, lai attiecības būtu laimīgas, veiksmīgas, un lai ikviens tajās justos mīlēts, daudz svarīgāk būtu noskaidrot otra cilvēka mīlestības valodu – ko viņš vēlētos saņemt no otra, kas viņam liek justies mīlētam, un tad katrs var izvērtēt, vai to, ko vēlas otrs, tu esi gatavs to dot? Runāt par kopējiem sapņiem – vai arī tu sapņo par to pašu, ko otrs jūsu attiecībās un dzīvē vispār. Un, uzsākot kopdzīvi, neizbēgami ir vienoties par noteikumiem – nu kaut vai par kopējiem pirkumiem, rēķinu apmaksu un citiem sadzīviskajiem jautājumiem.

Mīlestība sākas ar došanu – ko tu esi gatavs otram no sevis dot. Bet jāatceras, ka “mīlēt” – tas ir darbības vārds, - cik tad ilgi var mīlēt ar tukšu vēderu, dzīvojot vecā pažobelē ar cauru jumtu? Tādēļ cilvēciskā mīlestība vienmēr būs saistīta ar rūpēm – par otru, un arī par sevi pašu, jo, ja “man neko nevajag, ka tik otram ir labi” – tas atkal ir viens pamatīgs grāvis.

Jebkurās attiecībās vienmēr būs kāds kompromiss, svarīgi ir, lai tas saskan ar tavu vērtību sistēmu, un lai netiktu pārkāptas tavas sarkanās līnijas.

Laika līniju dziedināšana - dāvana cilvēcei!

Par nāvi un vērtībām

Mēs visi zinām, ka dzīve uz Zemes ir laicīga, ka tā reiz beigsies, teorētiski tas noteikti ir skaidrs. Ikvienā no mums slēpjas nāves bailes, un tā īsti līdz galam nepalīdz pat tas, ja zinām, ka patiesībā dvēsele ir nemirstīga, ka tā ir mūžīga. Mana pirmā pieredze ar nāvi bērnībā bija, kad māsīcai un brālēnam nomira tētis. Es zināju, ka mirst veci cilvēki, bet viņam bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit... Mani tas ļoti satrieca – kā fakts, ka cilvēki mirst, un ka es arī kaut kad nomiršu, un tad mamma mani centās mierināt, sakot ka tas vēl nebūšot drīz, ka tas būšot kaut kad... Tāda atbilde mani toreiz nekā nenomierināja, vecāki neko nebija stāstījuši par dvēseli un tās nemirstību, jo paši par to neko, diemžēl, nezināja.

Par to, ar ko ir saistītas nāves bailes, es tā pa īstam aizdomājos un līdz kaulam izjutu tikai tad, kad sešus gadus atpakaļ piedzīvoju nopietnu saslimšanu, no kuras ne visiem ir izdevies atveseļoties. Šodien esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka man tika dota otrā iespēja.

Toreiz, kad uzzināju savu diagnozi – vēzis – kad atguvos pēc šoka un varēju jau sakarīgi domāt, pieņēmu lēmumu, ka es nepadošos, jo ļoti gribēju dzīvot. Atceroties toreizējās sajūtas – nu nē, nu ne jau tā, un ne jau tagad - izmisīgi lūdzu visaugstāko... Beidzot, kad bērni ir izaudzināti, vēl tikai jaunākajai meitai skola jāpabeidz, kad varētu sākt dzīvot sev, tā paīstam beidzot pievērsties tikai tam, kas patiešām man ir svarīgs un patiesi interesē! Tajā brīdī man bija sajūta, ka vēl neko tādu neesmu paspējusi paveikt, tā gribējās izdarīt vēl daudz labu lietu... Un saprast, kas tad īsti man ir bijis jāpaveic, un kur biju “nošāvusi greizi”.

Pēc šī sev svarīgā lēmuma pieņemšanas es sāku dzīvē ļoti daudzko kardināli mainīt, sākot jau ar dienas ieradumiem un ēdienkarti. Kā vienu no būtiskākajām lietām, ko es sāku darīt “pastiprinātā režīmā” – tās bija meditācijas, enerģētiskās prakses, kam veltīju vairākas stundas dienā. (Par to visu jau esmu rakstījusi savā pieredzes stāstā “Atgriešanās savā veselumā pēc nopietnas diagnozes” (to var izlasīt ŠEIT:).

Sāku ļoti daudz iet ārā, dabā, apmeklēt dažādas spēka vietas. Ļoti gribējās tik daudz vēl piedzīvot, vienkārši sajusties dzīvai – to palīdzēja būšana dabā. Šī slimība man iemācīja arī to, ka neko, kas tev tiešām ir svarīgs, nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo neviens jau nav apsolījis un izsniedzis garantiju, ka tev šis laiks vēlāk vēl būs... Ne velti ir zināma patiesība – katru reizi, atvadoties no saviem mīļajiem, dariet to tā, itkā šī tikšanās reize būtu pēdējā. Jo, ja mēs zinātu, ka tas tiešām tā ir, tad gribētu atvadīties ar mīlestību un pateicību sirdī, nevis apvainojušies vai dusmās par kaut ko, kam patiesībā taču nav nekādas nozīmes, jo aizvainojumi un dusmas ir mūsu ego daļa, tam nav nekāda saistība ar patiesu mīlestību, kas nāk no dvēseles, no sirds.

Nebiju tā iedomājusies – par šo laiku, kad visi tiekam izsijāti cauri vērtību sietam. Jā, tas man jau no paša sākuma ir bijis skaidrs, ka šis galvenokārt bija informatīvs vīruss, kas inficē mūsu prātus – esam vakcinējušies vai nē. Kā tas ir iespējams? Jo runa ir par bailēm – daļa cilvēku vakcinējās tādēļ, ka baidījās no vīrusa saslimt un nomirt – tās ir nāves bailes, savukārt, otra daļa, kas nevēlējās vakcinēties, baidījās no potes radītajām blaknēm, no kā arī var saslimt un nomirt, tātad, arī tas ir saistīts ar nāves bailēm. Šo tēzi pateica Anna Ignat vienā no saviem ētera raidījumiem. No tāda skatu punkta es uz šo visu nebiju skatījusies – ka tas ir saistīts ar nāves bailēm jebkurā gadījumā. Jā, un tad vēl tā trešā daļa, kas bija gatavi vakcinēties vienkārši “pret ierobežojumiem”.

Kādā svētdienā es piedzīvoju ļoti interesantu pieredzi, ko savā čenelinga kanāla praksē piedāvāja Anna Ignat. Tajā tika piedāvāts izdzīvot savas šīs zemes dzīves pēdējās trīs dienas. Mēs visi vienmēr kaut ko plānojam uz nākotni, ko un kā darīsim, bet tagad – viss ir beidzies, ir skaidri zināms, ka turpinājuma nebūs. Kādas bija manas sajūtas? Kā es gribēju šīs dienas pavadīt? Bija miers un skaidra apziņa, ka gribu pavadīt laiku vien ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – ar vīru un bērniem, vēl mammu satikt, pārējais bija zaudējis nozīmi. Kad sāku domāt par to, kas vēl būtu darāms – iedomājos, ka neesmu mājās sakārtojusi pāris skapīšus, ko sen jau gribēju, bet visu laiku sanāca to atlikt uz vēlāku laiku, ko tūlīt arī atmetu kā nesvarīgu, sak – lai pēc tam viņi izmet visu, kas nav vajadzīgs. Otrajā dienā es gribēju būt pie dabas, - sajust, sasmaržot, paskatīties un izbaudīt vēl pēdējās šī rudens krāsas. Trešajā dienā man bija absolūts miers un situācijas pieņemšana.

Nākamais solis šajā meditācijā – kad manis vairs nav, bet ir iespēja atskatīties uz savu dzīvi no malas, kā es to vērtēju. Interesanti man pašai bija tas, ka es varēju mierīgi pieņemt, ka neesmu ne radījusi kādu lielu arhitektonisku pieminekli, ne bijusi kādos augstos amatos, bet esmu dzīvojusi pēc labākās sirdsapziņas, vienkārši darot savu sirds darbu un dzīvojot laimīgā ģimenē ar sev vistuvākajiem. Man, paldies Dieviņam, nav ar saviem mīļajiem neatrisinātu lietu, kas būtu kaut kā īpaši jāpiedod vai jāatlaiž. Viss ir tā kā ir, un ir labi.

Nākamais solis bija, ko es domāju, kā mani novērtēs mani tuvinieki un draugi. Par tuviniekiem man nav nekādu šaubu, ka viņiem ir gana daudz, ko labu par mani pateikt. Par draugiem arī – es vienkārši sen jau nedraudzējos ar cilvēkiem “ķeksīša pēc”, domāju, ka arī visi draugi, kas ir man apkārt, varētu pateikt par mani kaut ko labu.

Šī piedzīvotā savu pēdējo dzīves triju dienu meditatīvās prakses pieredze bija man ļoti īpaša un vērtīga. Ieguvu patiesas atklāsmes, es varēju salīdzināt, kā jutos tajā laikā, kad dzīve bija gatava mani “noņemt no trases”, cik daudz man tad bija dažādu neatrisinātu situāciju, un kā ir tagad, kad ar sevi mērķtiecīgi strādāju daudzu gadu garumā, dzīvoju no sirds katru dienu -  arī tad, kad itkā nenotiek nekas īpašs, jo nav katru dienu kāds kalns jāapgāž, daba taču arī ir jāsaudzē:) Attiecoties pret sevi ar humoru, gribu teikt, ka protams, nimbs ap galvu man vēl nav parādījies, bet mani tiešām dažreiz pat līdz asarām aizkustina vienkāršas, cilvēciskas lietas, kad cilvēki viens otram izrāda sirsnību, mīļumu, pieklājību.

Iespējamās nāves tuvums ir cilvēka patieso vērtību katalizators. Tie, kas ir bijuši uz sliekšņa vai tuvu tam, to sapratīs. Vieniem šie pārbaudījumi ir smagāki, citiem – vieglāki – kā nu katrs esam dzīvojuši, ko nopelnījuši, vai arī ko šajā iemiesojumā apņēmušies iemācīties. Lai arī kādi ir bijuši laiki, cilvēce ir daudzko pieredzējusi, visos laikos vienmēr ir izkristalizējusies pati svarīgākā vērtība – tā ir būt cilvēkam, cilvēcība, patiesas cilvēciskās attiecības, dalīšanās vienam ar otru mīlestībā, ar sirds siltumā, žēlsirdībā, pārējais, kā mēdz teikt P. Kļava, “ir tikai estrāde”.  “Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.” /I. Ziedonis/

Vai esi kādreiz aizdomājies, kā tu gribētu pavadīt savas dzīves pēdējās trīs dienas?  

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Laika līniju dziedināšana - brīnums, varbūt maģija?

Attēls pārpublicēts no www.retrits.lv

Lai izlasītu, spied šeit:

Enerģētiskā prakse gaismas būtnei cilvēka veidolā

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Jāņi. Par līgošanu un Jāņu svinēšanu

Gribu padalīties ar savām pārdomām un zināšanām par Jāņiem - šiem skaistajiem mūsu tautas svētkiem. Par nosaukumu – saulgrieži vai saulstāvji – kāda ir atšķirība, to nosaka dabā notiekošie procesi. Jāņos un Ziemassvētkos mēs svinam saulstāvjus, -  Ziemassvētkos ir visdziļākās tumsas laiks, kad tumsa ir sasniegusi savu apogeju, - tas ir maksimāls IŅ. Šis laiks liek mums ieiet sevī un meklēt gaismu savā visdziļākajā būtībā,  - dvēselē, jo dabā valda tumsa, viss ir sasalis, ārējā darbība – apstājusies, visi procesi notiek iekšienē. Šis periods, kad Saule atrodas no Zemes vistālāk, kad ir sasniegts tumsas maksimums, turpinās 3 dienas.

Savukārt, vasaras saulstāvjos Saule atrodas vistuvāk Zemei, tas ir visjaudīgākais maksimālās gaismas laiks gadā, maksimāls JAŅ. Šis laiks aicina gaismu “laist darbībā”, - kārtot fiziskās pasaules lietas, - pati daba tam dod maksimālo enerģiju, jaudu un spēku. Šī gaismas apogeja arī turpinās 2 – 3 dienas.

Kāda ir atšķirība, kas tad ir saulgrieži? Tos mēs svinam pavasarī un rudenī – tas ir laiks, kad diena un nakts izlīdzinās, kļūstot uz brīdi vienāda garuma, lai pēc tam pavasarī (IŅ kļūst vienāds ar JAŅ) Saule turpinātu savu ceļu uz gaismu, sasniedzot Jāņos gaismas kulmināciju – maksimālo JAŅ, un pēc tā atkal katra diena pa minūtei vien top īsāka, līdz pienāk rudens saulgrieži, kad gaisma izlīdzinās ar tumsu (JAŅ kļūst vienāds ar IŅ), Ziemassvētkos sasniedzot tumsas kulmināciju – maksimālo IŅ.

Tas viss ir atainots mūsu senču Saules gadskārtas kalendārā, kas redzams abos attēlos. Mēs zinām, ka gadā ir 365 dienas, bet garajā gadā, reizi četros gados, ir 366 dienas. Ir zināms, ka pilnā aplī ir 360 grādi. Ja mēs pieņemam, ka viena diena atbilst vienam grādam, tad Saule, ar cilvēka acīm skatoties no Zemes, katru dienu pavirzās par vienu grādu. Jautājums – kur tad paliek atlikušās 5 – 6 dienas, ja aplī ir 360 grādi? Atbilde ir atrodama šajā kalendārā, kur ir atzīmētas “dienas ārpus laika” (skat. attēlā zemāk) – saulstāvjos, kad Saule uzkavējas vairākas dienas savā augstākajā punktā.

Ziemas saulstāvji	Vasaras saulstāvji

Attēlā izmantots Saules kalendārs no I.Saprovskas grāmatas 

"Saules gadskārta. Latviskā dzīvesziņa"

Ir dzirdamas arī dažādas pārdomas par to, kad tad būtu jāsvin Jāņi – gadiem esam to darījuši vakarā no 23. uz 24. jūniju, bet beidzot atgriežamies pie senajām zināšanām, atzīmējot arī Saules pāriešanas punktu no Dvīņu zvaigznāja uz Vēža zvaigznāju, kas notiek ātrāk, 20. vai 21. jūnijā – kā nu kuro gadu. Tas varbūt izraisa zināmu apmulsumu – kad tad beigās lai svin?

Es to gribētu paskaidrot ar triviālu piemēru. “Kā kulaks uz acs” – kad tiek izdarīts sitiens – tiek pielikts milzīgs spēks, jauda, bet iesākumā nekādas izmaiņas fiziskajā plānā – izskatā - vēl nav redzamas, tās parādās tikai nākamajā, pat aiznākamajā dienā visā savā “krāšņumā” – parādās zilums. Ja to metaforiski pārnesam uz periodu – “kad svinēt Jāņus” – tad 20. / 21. jūnijā būtu jāveic “sitiens” – jādara darbība – rituāls, jāieliek savs nodoms, kārtīgi jāpastrādā, un tad jau - 23. /24. jūnijā var svinēt rezultātu, pavadot laiku kopā ar savu ģimeni un tuvākajiem draugiem, cik plašā lokā to katrs vēlas.  

Maģiskais vārds LĪGO – tā nozīme ir pielīdzināma vārdu salikumam “lai top”. Līgo – tā ir kustība, darbība, salīgot – tas ir likums “kā augšā, tā – apakšā” – jo iesākumā viss ir doma, ideja, un tikai vēlāk tas pārtop par rezultātu fiziskajā plānā. Tādēļ arī “līgo” sakrālā nozīme ir auglība, tā ir visa izdošanās mantra, vēlējums – gan sev, gan apkārtējiem.

Jāņu diena – tas ir tad, kad viss ir materializējies, piepildījies, tā ir svēta diena, jo visu, ko Dievs radīja, Viņš atzina par labu esam.

Lai materializējas mūsu vislabākie nodomi – savam un kopējam labumam!

Līgo! Līgo! Līgo!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Medus un citi biškopības produkti. Sveču liešana

6. februārī senajās gadskārtu tradīcijās tiek atzīmēta Sveču diena. Tā vairāk bija sieviešu svinamā diena, kurā tika veikti dažādi rituāli saistībā ar gaidāmo pavasari. Pavasara un Saules saukšanas diena, kas saistās ar gaismu un prieku, ar sevis un dabas modināšanu. Tā tiek dēvēta arī par vienu no Māras dienām, par Ziemas Māras dienu vai par Vēja dienu, kas parāda dabas norišu kustību uz priekšu.

Februārī mēs atzīmējam Meteņus – tā ir metu mešana, plānu radīšana nākamajam periodam, lai tie rastu iemiesojumu fiziskajā plānā. Tieši 6. februārī ir viduspunkts, augstākais punkts starp ziemas saulstāvjiem un pavasara saulgriežiem. Sveču dienā ierasta bija sveču liešana, tās parasti darināja kaut kam īpašam, ieliekot tajā īpašu nolūku.

Šajā dienā tiek arī godinātas bites – Dieva kalponītes. Tās tiek uzskatītas par Dieva sūtnēm māriskajā pasaulē. Dedzinot vaska sveces, mēs ar uguns palīdzību nododam savu vēstījumu dievišķajam plānam. Turklāt, bites mums arī daudz ko māca, - kā būtu jādzīvo uz zemes – strādīgumu, garīgumu un sadarbību līdz pat pašaizliedzībai. Bišu strops – tās ir gan mājas, gan patvērums, gan darbnīca, gan baznīca.

Bite ir pilnīga veģetāriete. Tā ir vienīgais kukainis, kura saražoto cilvēks patērē pilnīgi visu. Bites dzīve ir ļoti interesanta. Interesanta ir arī tās uzbūve.

Vienā bišu saimē, kas dzīvo kopā vienā stropā, ir apmēram 30 līdz pat 50 tūkstošiem bišu, kur absolūtais vairākums ir meitenes. Saimē ir noteikta stingra hierarhija, viss notiek pēc stingra reglamenta. Ir darba bites, sargi, būvnieki, ir arī vīriešu kārtas pārstāvji, kas saucas trani. Tie pēc savas uzbūves ir lielāki, spalvaināki. Ir viena bišu māte, bišu karaliene.

Bites pašas jūt un regulē sava stropa lielumu. Galvenā, kas visu nosaka, ir bišu karaliene. Vienu reizi gadā, vasarā, viņa ar tranu baru izlido no stropa, lai 3 kilometru augstumā veiktu kāzu deju, kur trani sacenšas par to, kurš ir tas vislabākais. Tā vienu reizi gadā bišu māte tiek apaugļota. Pārējo laiku tā dzīvo stropā, kur visu vasaru dēj olas. Vienā reizē tiek izdētas līdz pat 2000 oliņu, kas tiek īpaši uzpasētas. To dara īpašie apčubinātāji, ķemmētāji, glaudītāji, kas pieskata gan bišu māti, gan izdētās oliņas.

Tiek būvētas šūnas, kurās tiks ievietoti un attīstīsies jaunie bišu mazulīši. Traniem paredzētās šūnas ir daudz lielākas par darba bites šūnām. Trani stropā ir apmēram viens tūkstotis, kas nestrādā, tie ir liekēži. Vasaras beigās viņi no stropa tiek vienkārši izraidīti, izgrūsti ārā, uz pavasari paliek tikai neliela daļa.

Vai jūs zināt, kā piedzimst darba bite, bet kā trans? Izrādās, ka šajā procesā noteicošā ir pārtika! Kad no oliņas izšķiļas bišu bēbītis, tas tiek barots ar peru pieniņu. Ja pieniņu saņem daudz, tad rodas jauna bišu mamma, jauna karaliene. Vienā stropā nevar dzīvot divas mammas, jaunā mamma savāc sev jaunu baru un izspieto no stropa. Lai tas nenotiktu, ja nav tāda plāna, biškopis šo lieko mammu nospiež.

Bite sastāv no ļoti komplicētas galvas, tai ir divas milzīgas acis, un vēl trīs mazas actiņas ir galvas augšpusē, tātad, kopā bitei ir piecas acis. Tas ir vajadzīgs tādēļ, lai spētu aptvert lielāku lauku. Izlidojot no stropa, bite precīzi nofiksē vietu, kur būs jāatgriežas, nofiksē savu stropu, lai nesajauktu to ar blakus esošo. Tā spēj lidot gan uz sāna, gan pat otrādi. Galvā bitei ir snuķītis, lai no zieda varētu savākt nektāru. Kā jau zinām, bite nevāc medu, bet gan nektāru. Medus rodas vēlāk, pēc nektāra pārstrādes.

Bitei ir seši pāri kājiņu, kas noder, lai savāktu ziedputekšņus un pārnēsātus tos no viena zieda uz otru. Dzelonis ir tikai darba bitei, tranam dzeloņa nav, tas nedzeļ. Karalienei ir dzelonis, bet viņa to neizmanto, jo no stropa praktiski ārā neizlido. Ja stropā piedzimst vairākas karalienes, tad esošā izmanto dzeloni, lai otru māti nodzeltu.

Bišu māte ir divas reizes lielāka par darba biti. Lai varētu to stropā atpazīt, biškopis to marķē (kā tas ir redzams bildē), katru gadu citā krāsā, lai varētu zināt, cik veca tā ir.

Darba bites mūžs ir tikai viens mēnesis, tā praktiski neguļ, dzīve ir ļoti intensīva, paiet strādājot. Ja bite aiziet gulēt (ziemas periodā), tad bites mūžs ir ilgāks, pavasarī tā izlido atkal. Vasaras bite dzīvo mazāk. Turpretī bišu māte dzīvo ilgāk, 4 līdz 5 gadus. Bišu māte arī ir noteicošā, cik attiecīgā saime būs ienesīga. Kopā ar darba bitēm notiek stropa sadzīves regulēšana.

Bitēm ir daudz dažādas sugas. Mūsu, ziemeļu, Latvijas krūmu bites ir daudz niknākas, jo vasara ir īsa, dzīve ir ļoti intensīva. Vēl ir, piemēram, kaukāza, itālietes, čehu bites, kas arī nosaka, cik tās ir aktīvas, niknas vai mierīgas, cik tās būs medu nesošas. Latvijas biškopji, kas ar to nodarbojas profesionāli, iepērk arī dažādas ārzemju bišu sugas, lai medus pienesums būtu lielāks. 

Bitēm nākas pacīnīties arī ar parazītiem, tās apdraud ērcītes. Bites savu māju ir uzbūvējušas ļoti tīru, sterilu, - izrādās, ka sterilitāti nodrošina propoliss.

Kā rodas medus? Bite savākto nektāru izlaiž caur kuņģīti, tad tas tiek izlaists ārā pa snuķīti, ievietots šūnās. Bite saražo 3 līdz 4 reizes vairāk medus, nekā spēj patērēt. Vienā sezonā viens bišu strops saražo 10 – 20 kg medus, ir arī rekordsaimes, kas spēj saražot pat 80 – 100 kg medus, bet tas var notikt tikai ļoti piemērotos apstākļos.

Monoflors medus – tas ir medus no viena veida auga. Bitei nevarēs ieskaidrot, ka jāvāc medu, piemēram, tikai no liepām. Tādēļ bišu mājiņas tiek pievestas klāt pie attiecīgajiem ziediem, pirms tam stropus attiecīgi sagatavojot. Stropus ved naktī, kad visa saime ir atgriezusies mājās. Saulainā dienā pietiek pat ar 3 – 4 stundām, lai savāktu medu. Bite tālāk par 5 kilometriem nelido.

Latvijā ir pieejams medus no visdažādākajiem augiem. Ir daudzi augi, kas neizdala nektāru, piemēram, magonei, tulpei, arī rozei nav nektāra.

Medu var iegūt no visneiedomākajiem ziediem. Piemēram, ir pūpolu medus. Ir arī latvāņu medus, kas ir ļoti brīnišķīgs.

Medū ir ļoti daudz ziedputekšņu. Ja medū pēc pārbaudes atklāj kāda konkrēta zieda ziedputekšņus, kas ir vismaz 50 %, tad medu attiecīgi var nosaukt tā zieda vārdā.

Bite medu vāc ar snuķīti, bet ziedputekšņus tā saripina ar kājiņām. Lai savāktu ziedputekšņus, biškopis pie ieejas novieto šauru eju, kas ir tieši bites resnumā. Lienot cauri, ziedputekšņi nobirst pirms stropa ieejas, kur tie tiek savākti. Lai iegūtu 1 tējkaroti medus, bitei ir jāveic vismaz 100 izlidojumi!

MEDUS UN TĀ VEIDI

Monoflorais medus ir vērtīgs kādam konkrētam mērķim. Medum piemīt attiecīgā auga īpašības. Medu katru gadu nevar iegūt, lai būtu nektārs, ir jābūt ne tikai ziediem, bet arī attiecīgam gaisa mitrumam un temperatūrai.

Liepu medus ir gaišs, to lieto pie augšējo elpceļu iekaisumiem, pie saaukstēšanās.

Griķu medus ir tumšs, tam ir īpatnēja smarža (smaka). Tas ir tādēļ, ka šis medus ir ļoti bagāts ar 2 un 3 vērtīgo dzelzi. Tāds medus der mazasinībai un samazina nervu spriedzi, labs nervu veselībai. Nededzina kuņģi, kas būs aktuāli daudziem, kas šī iemesla dēļ medu nevar lietot.

Rapšu medus izskatās pilnīgi balts, kā tauki. Tas ļoti ātri kristalizējas. Tajā ir gan glukoze (90 %), gan fruktoze – abi labie cukuri. Labs enerģijas atjaunošanai. Tiem, kam ir cukura diabēts, loti ieteicams, jo maz fruktozes. To ieteicams lietot pie tējas, kafijas kā saldinātāju. Pārējos medos fruktoze un glukoze ir apmēram vienādās daļās.

Arī  no pūpoliem iegūtais medus ir balts, ar izteikti maigu garšu. Zied arī ozoli, no kuriem arī tiek savākts medus! Pieneņu medus ir ar izteikti skaistu dzeltenu krāsu un smaržu. Pavasara medus – no augļu kokiem, tas ir ļoti spēcinošs. Vērtīgs ir meža medus, piemēram, no priežu un egļu pumpuriem. Priežu ziedputekšņi ir gandrīz balti. Purva medus – ar izteiktu vaivariņu smaržu, īpatnēja meža purva garša.

Viens no medus karaļiem – tas ir viršu medus. Bagātīgs aromāts, ļoti bagāts ar vitamīniem un minerālvielām. Nierēm, urīnpūslim, prostatai der. Tiek dēvēts par vīriešu medu.

Neviens medus nav ne labāks, ne sliktāks viens par otru, katrs ir attiecīgajai vajadzībai. Jo tumšāks medus, jo bagātāks. Gaišie medi ir saldāki. Katrs var izvēlēties atbilstoši savai gaumei. 

Parasti bites medu vāc šūnās. Tad notiek medus nogatavināšana, bites to ar saviem spārniņiem vēdina, jo medū ir ļoti daudz mitruma. Nogatavināšana notiek 1 – 2 nedēļas. Kad bites šūnu aizvāko, tas nozīmē, ka medus ir gatavs.

Pavasarī šad tad gadās, ka bitēm tiek noņemts nenogatavināts medus. Ja medus sāk rūgt, tas nozīmē, ka nav nogatavināts.

Gatavā medus rāmīši tiek izņemti no stropa un ievietoti sviedē, medus tiek izsviests. Izņēmums ir viršu medus, kas tiek savākts pēc citas tehnoloģijas, jo ir ļoti blīvs, no sviedes to nevar izsviest. No šūnām viršu medus tiek izgriests, ielikts speciālos audumos ar hidrauliskās spiedes palīdzību. Tādēļ viršu medus nekad nekristalizēsies, jo iekšā ir gaisa burbulīši. Gatavojot medu pēc šīs tehnoloģijas, tajā ir ļoti daudz ziedputekšņu un bišu maizes, tā sastāvs ir vērtīgāks. Arī ieguves process ir dārgāks, līdz ar to, medus ir dārgāks.

Kā zināt, kāds medus būs kvalitatīvs pircējam? Ja uz burciņas ir Latvijas biškopības biedrības uzlīme, kā arī biškopja vārds un adrese, kontakti - biškopis atbild par medus kvalitāti, par to atbild arī tirgotājs. Piemēram, lielveikalos piedāvāto medu, ko piedāvā lielie izplatītāji, viņi neražo, viņi to tikai fasē, tādēļ pircējs nevar būt pārliecināts, ka tas tiešām ir Latvijas medus, jo var būt arī iepirkts, piemēram, Ukrainā. Katram sava izvēle jāizdara pašam, ko lietot savai veselībai.

CITI BIŠKOPĪBAS PRODUKTI

Ziedputekšņi – vērtīgi gan endokrīnajai sistēmai, gan kuņģa un zarnu trakta darbībai, tajos ir olbaltumvielas, taukvielas, ogļhidrāti, A vitamīna ir 20 reizes vairāk kā burkānos. Bez vitamīniem un taukiem ir arī hormoni, tādēļ pusaudžu vecumā nevajadzētu lietot. Uzlabo apetīti. Vislabāk lietot kursa veidā, apmēram 3 nedēļas ilgi, divas reizes gadā - pavasarī un rudenī. Lietot tukšā dūšā 1 ēdamkaroti. Jācenšas ilgāk paturēt mutē, tā tie labāk izšīst un uzsūcas. Var lietot arī izšķīdinātus siltā ūdenī, bet arī šo šķīdumu ir vēlams paturēt kādu laiku mutē. Ieteicams izlietot sezonas laikā, nākamajā gadā pirkt svaigus. Var mēģināt arī samalt. Nebērt uz putrām, nejaukt citos produktos, jo zūd vērtība.

Ne visi biškopji ar ziedputekšņu vākšanu nodarbojas, jo process ir ļoti darbietilpīgs, tie ir jāsavāc katru vakaru, tad speciālā temperatūrā jāžāvē.

Medus ir tas produkts, ko, ieliekot mutē, tas uzreiz nonāk asins sastāvā.

Bišu maize. Kad bite nonāk stropā ar visiem ziedputekšņiem, viņa tos ieliek šūnā, klāt pieliekot dažādus fermentus, arī medu. Tad šī masa sāk rūgt, un izveidojas jauks produkts, kas saucas bišu maize. To var salīdzināt, ja ziedputekšņi ir piens, tad bišu maize ir kefīrs. Bižu maizē ir vēl papildus vitamīni pie tiem, kas jau bija ziedputekšņos. Klāt nāk D grupas vitamīni. Bišu maizi arī var lietot kursa veidā, pietiek ar 1 tējkaroti dienā. Tajā ir arī alfa un beta karotīns, kas ir ļoti labi redzei. Bišu maizi arī jācenšas ilgāk turēt mutē, lai labāk uzsūktos. To ir iecienījuši sportisti, jo tā dod papildus enerģiju un spēku.

Bišu maizi taisa tikai ziemeļu bites, piemēram, Ķīnā bites bišu maizi netaisa.

Tagad tiek ražotas arī dažādas bišu maizes pastilas, piemēram, ar upeni, ar smiltsērkšķi. Tas vairāk ir tiem, kam šis vērtīgais produkts ne visai garšo.

Brīnišķīgi ir dažādi medi ar svaigām ogām vai ogu pulveri. Ogas ir attiecīgi sagatavotas iepriekš un nebojāsies. Brīnišķīgi garšo medus ar upenēm, pīlādžiem, smiltsērkšķiem. Ar svaigām ogām medum ir nesalīdzināmi labāka garša, nekā kad pievieno pulveri.

Piedāvājumā ir arī medus konfektes, piemēram, ar cidoniju. Tas viss tiek darīts, lai “noķertu” ar veselīgiem produktiem arī pircējus, kam vienkāršs medus negaršo. Medus produktus nevar pārdozēt, jo visu, kas ir lieks, organisms izvada ārā.

Karaliskā želeja jeb Peru pieniņš – tas ir trešais no biškopības produktiem, ko iegūst bez medus. To bite arī ražo pati ar dziedzerīšiem. Tas ir kā balta želeja, nedaudz ar skābenu garšu. Tādu, kāds tas ir, cilvēks izmantot nevar, jo šī želeja ļoti ātri bojājas, ļoti uzsūc no apkārtējās vides mitrumu, tā tūlīt ir jāliek saldētavā. Tādēļ to žāvē ar aukstumu (liofilizācija vai kriožāvēšana) un liek kapsuliņās, un to jau cilvēks var izmantot. Kapsulas lieto tikai kursa veidā – 20 dienas, tādus var taisīt 2 reizes gadā. Kapsulu paliek zem mēles. Tas ir unikāls produkts, kas bagāts ar olbaltumvielām, šķeltiem ogļhidrātiem, vitamīniem, mikroelementiem, cinku, dzelzi, sēru, kalciju, PP vitamīnu. Tas der cilvēkiem, kam ir ļoti zema imunitāte, novājināts organisms, der pēc antibiotiku lietošanas, jo tajā ir gan piesātinātās, gan nepiesātinātās aminoskābes. Tajā ir gamma globulīns, kas veicina jaunības saglabāšanos, jo veicina skābekļa piesaistīšanu šūnām.

Pieaugušam cilvēkam ir nepieciešamas 200 vai 300 mg kapsulas (atkarībā no ķermeņa svara). Der, ja ir visdažādākās locītavu problēmas, locītavu deformācijas. Vietējais dopings sportistiem. Māmiņām – laktācijas periodā labi, vīriešiem – potencei.

Vēl bite ražo divus būvmateriālu produktus – vasku un propolisu. Propolisu bite neražo, bet savāc no pumpuriem – priede, papele, bērzs. To bite nes mājās, lai uztaisītu sterilu vidi. Ar propolisu tiek dezinficēts gan pats strops, savietojot to visos stūros, šuvēs, gan arī ar to bites izklāj arī medus rāmi. Kad medus tiek aizvākots, ja to neviens nesabojā, tas var stāvēt pat simts un divsimts gadu un nebojāties.

Ja, piemēram, stropā ir iekļuvusi pele, tad tā tiek nodzelta, un, tā kā bites no peles beigtā ķermeņa nekā nevar atbrīvoties, viņas to mumificē, iebalzamējot propolisā, tādā veidā stropā vide atkal ir sterila, tajā nav nekādu baciļu. Un jāatgādina, ka bite savā mūžā dzeļ tikai vienu reizi, jo tās dzelonis ir ar atskabargu, to izraujot no sadzeltā upura ārā, bitīte satraumē savu vēderiņu, tas iznāk ārā ar visām zarniņām. Tā ir milzīga pašaizliedzība, ziedojot sevi kolektīva vārdā.

Savukārt, cilvēki propolisu izmanto visdažādākajos nolūkos – tas ir antibakteriāls, dezinficējošs. Der mutes dobuma dezinficēšanai, to pakožļājot, smaganām veselīgi, ja ir sāpīgs zobs, var ap to aplipināt. Der kuņģim, kad ar siekalām tajā nokļūst. Tas labi šķīst spirtā un eļļā, ko ir vieglāk pielietot. Piemēram, propolisu eļļā ir labi iesmērēt vai iepilināt deguna gļotādām, tāda eļļa dziedē arī brūces. Savukārt, propolisa uzlējums spirtā ir ļoti noderīgs pie kakla saaukstēšanās un dažādām elpošanas saslimšanām – plaušu slimībām, tuberkulozei. To var lietot gan pilinot tāpat kaklā pilienus, gan arī uz cukuriņa vai rupjmaizītes, vairākas reizes dienā.

Propolisa ūdens – tas ir ar destilētu ūdeni sajaukts propoliss. To var lietot arī iekšķīgi. Pie glaukomām var ar tādu ūdeni mazgāt acis.

Apiterapija (apis – latīņu valodā bite) – tā ir bišu ražoto produktu pielietošana cilvēka veselības saglabāšanā, kā arī terapijā. Tā ir kļuvusi par atsevišķu novirzienu ārstniecībā. Apiterapija Latvijā gan nav tik populāra, kā tā varētu būt, jo biškopības produkti tomēr tiek plaši pielietoti. Lietuva Latvijai šajā jomā ir milzu soli priekšā.

Apiterapijā tiek pielietota arī bišu inde. To lieto kardioloģijā (piemēram, kad ir sirds aritmija), kad ir augsts asinsspiediens u.c., dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u.c.), pie endokrīnām slimībām (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u.c.), pie imunoloģiskiem traucējumiem, neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multiplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādas etioloģijas muguras sāpju sindromi, neirīti u.c.), pie artrītiem, Herpes zoster, AIDS, vīrusu etioloģijas iekaisumiem, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, onkoloģijā. *

Latvijā diezgan izplatīts ir herpes vīruss, kas ir ļoti traucējoši, ja uzmetas uz lūpas. Tam ir piemērota higiēniskā lūpu krāsa, kuras sastāvā ir medus un propoliss. Medus arī ir antibakteriāls, jo jebkura medus sastāvā ir arī propoliss.

Vasks ir kā bišu sviedri, ja tā var to salīdzināt. To bite saražo ar saviem vaska dziedzerīšiem un nokasa sev no vēderiņa. Tas ir viens no būvmateriāliem, ko saražo bite. Vasks tiek izmantots roku krēmos, lūpu krāsās. Vaska sveces degot attīra gaisu.

Pie mums Latvijā no bišu vaska tiek ražots unikāls dabīgs iepakojamais materiāls. Kokvilnas audums tiek piesātināts ar bišu vasku. Šis iepakojamais materiāls ir mazgājams, lietojams vairākkārtīgi. Produkta nosaukums ir “Bee in wrap”. Tas ir piemērots pārtikas produktu iesaiņošanai un uzglabāšanai, kas tādā veidā saglabā savas dabīgās īpašības. Šis iesaiņojamais materiāls jau ir kļuvis atpazīstams ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Par to plašāk var uzzināt mājas lapā https://beeinwrap.com/

Neticami vērtīgs ir viss, ko cilvēks var iegūt no bites. Ne velti ir teiciens, ka, ja no pasaules pazustu cilvēki, daba no tā neciestu, bet, ja no pasaules pazustu bites, tad gandrīz nekas vairs neaugtu, jo tās ir galvenās ziedu apputeksnētājas.

Šis ir attēls no sveču liešanas meistarklases - tā top vaska svecītes. 

Šis raksts ir tapis pēc sarunu vakara par biškopības produktiem un sveču liešanas meistarklases, ko vadīja Elga Sulutaura - ilggadēja biškopības prduktu zinātāja un tirgotāja, kuru var sastapt "Bišu bodē" - nelielā pagrabstāva veikaliņā Krišjāņa Barona ielā 51.

* www.medicine.lv

Rakstu sagatavoja: Vineta Riekstiņa

Jantru simbolika un praktiskais pielietojums. Durgas jantra

					Durgas rudens Navarti svētki, 2021. gada jantru kolāža
Durgas pavasara svētki, 2022. gada jantru kolāža

Durgas jantru kolāžu autore: Vineta Riekstiņa

Divas reizes man ir bijis tas prieks piedalīties kādā piedzīvojumā – Durgas jantru zīmēšanā, kas izvērtās aizraujošā, ļoti jaudīgā transformējošā ceļojumā pie sevis, ar ko vēlos padalīties. Kad pirmo reizi publicēju šo stāstu - 2021. gada nogalē - bija tikai viena deviņu jantru kolāža, bet nu tai ir pievienojusies ākamā, kas tapusi 2022. gada pavasarī. Pievienoju to kā papildinājumu, lai varētu salīdzināt, kā mainās izpausmes stils un krāsas, mainoties tajās ieliktajam nodomam. Durgas svētki - tas ir kā transformējošs rituāls, ko tā dalībnieks iziet deviņu dienu garumā. Ja neesi vēl izmēģinājis šo brīnišķīgo instrumentu sevis sakārtošanai, pašizpausmei - jebkam - var strādāt ar jebkuru nodomu - noteikti iesaku, tas ir to vērts. Var uzzīmēt tikai vienu jantru, un to var darīt jebkurā laikā. 

Tas bija deviņu dienu individuāls darbs ar sevi, vienlaikus atrodoties arī kopējā grupā, grupas čatā, kur tās kuratore Evita Sarma katru rītu deva ievirzi par kādu no Durgas dievišķajiem aspektiem, un katru dienu bija jāuzzīmē viena jantra. Zīmēšana gan nav mana stiprā puse, to kā izpausmes veidu izmantoju pavisam reti, tomēr šoreiz mani kaut kas ļoti uzrunāja piedalīties. Vienīgais, ko zināju - ka tādas jantras vispār ir, biju kaut ko ļoti pavirši redzējusi, kā tās izskatās, un vairāk arī neko par tām nezināju. Esmu bezgala pateicīga Evitai Sarmai par iespēju piedalīties Navrati svētkos, kur tiek godināta dieviete Durga, tās deviņi dievišķie aspekti, kuros ir iemiesoti un izpaužas ļoti dažādie sievišķā principi.

To, kā man tas ir izdevies, var redzēt abās bilžu kolāžās raksta sākumā, ko izveidoju, pēc Pitagora numeroloģijas matricas principa, deviņos lodziņos savietojot jantras, kreisajā augšējā stūrī ir pirmā – pirmās dienas jantra, bet labajā apakšējā stūrī ir devītā – devītās dienas jantra. Uzsākot šo ceļojumu, nebiju gaidījusi, ka tas prasīs tik daudz laika – katru dienu, deviņas dienas pēc kārtas, zīmējot, konstruējot un krāsojot, mantru pavadījumā, vienatnē, atrodoties meditatīvā stāvoklī  – pavadīju trīs līdz četras stundas, kā nu kuro dienu. Tā kā visbiežāk zīmēju vakaros, tad tas parasti ievilkās līdz naktij. Viennozīmīgi varu teikt – tas noteikti bija tā vērts, un to es atkārtoju vēlreiz - pavasarī! 

Un tagad par visu pēc kārtas. Tikai tad, kad šīs maģiskās dienas bija noslēgušās (citādi es to nevaru nosaukt, jo bija pavisam reālas sajūtas, ka manas dzīves dažādās sfērās notiek izmaiņas), es sāku interesēties, kas jantras vispār ir. "Yantra" (jantra) ir atvasinājums no sanskrita, vārda sakne "yan" nozīmē atbalsta objekta būtību, savukārt "tra" nāk no "trana" - atbrīvošanās no verdzības. Tamdēļ var teikt, ka jantra būtībā nozīmē atbrīvošanu no dzimšanas un atdzimšanas.

Jantras ir kā maģiskas diagrammas, kuru veidošanā tiek izmantota sakrālā ģeometrija. Tās tiek lietotas meditācijām un dievu pielūgsmei, lai veiktu kādā no mūsu dzīves jomām korekcijas - attiecībās, biznesā, mācībās. Jantra ir gan sakrāls simbols, talismans, gan arī rituāla priekšmets. Ir arī numeroloģiskās jantras, kur tiek izmantoti dažādi skaitļu salikumi. Lai gan esmu numerologs, pagaidām vēl man ar tām nav bijusi praktiska pieredze. Numeroloģijā gan pielietoju mandalas, kas izveidotas pēc cilvēka dzimšanas datiem, tajās ir ļoti daudz informācijas par cilvēka dziļāko patieso būtību.

Jantra ir atslēga, kas palīdz savienot cilvēka apziņu ar dievišķo, kosmisko apziņu – tas arī ļauj notikt vēlamajām izmaiņām. Jantra ir logs uz augstākajām sfērām, kur mīt dievības. Tās palīdz iet tālāk par ierastajiem domāšanas paterniem un nonākt citā apziņas stāvoklī. Jantra ir mantras redzamā forma, tā ir dievības ķermenis, savukārt, mantra  ir pati dievība. Kad ķermenis un dvēsele savienojas, dievība dzīvo jantrā. Šo sajūtu es piedzīvoju, kad mantru pavadībā tās zīmēju, - bija pilnīgi skaidra sajūta, ka dievišķais ir klātesošs. Un interesanti bija tas, ka es nevarēju paņemt citu krāsu, ko iedomājos ar prātu – tas radīja tādu disharmonisku sajūtu, ka iedomātā krāsa bija jāliek malā un jāļaujas paņemties tieši šim brīdim atbilstošajai. Tā man bija mācība par pieņemšanu un paļaušanos – ja reiz tu esi sākusi iet pa šo ceļu, atbilstoši savam nodomam, piesaukusi sev palīgus (Durgas dievišķos aspektus), tad paļaujies visagstākajam, tu tā vai tā nespēj ieraudzīt kopējo bildi pilnībā, kā labāk realizēt savu nodomu!

Durgas jantra

(Nulles punktā - dienu pirms Navarti svētkiem)

Jantras ir ļoti rezultatīvas, ja tās radītājs tur ieliek nodomu, ne velti tās tiek izmantotas kopš senatnes līdz pat mūsdienām. Daudzu tūkstošu gadu garumā tās ir pierādījušas savu efektivitāti. Jantras palīdz realizēt vēlamo rezultātu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības.

Sakrālā ģeometrija, kas tiek izmantota jantrās, parāda to, kā psihiskā enerģija, ko var nosaukt arī par gara spēku, koncentrējas konkrētā formā, un kā jantra kļūst par spēka avotu, par vārtiem uz citām dimensijām. Jantrās izmantotās ģeometriskās formas ir visumā esošo arhetipu atainojums. Ir pat zinātniski pierādīts, ka centrālajai nervu sistēmai, apstrādājot redzamo informāciju, svarīga nozīme ir sākotnējām ģeometriskajām formām (līnijas, apļi, trijstūri, kvadrāti u.c.) un arī krāsām. Kā rāda pētījumi, trijstūri un taisnstūri, kas jantrās ir bieži izmantotas formas, ir visstabilākās ģeometriskās figūras emociju pasaulē. Šīs formas cilvēka smadzenes atpazīst arī tad, ja tajās ir daudz dažādu traucējumu.

Labā smadzeņu puslode aktivizējas, analizējot sarežģītus, monotonus, homogēnus attēlus, un ja vēl šie attēli tiek papildināti ar ritmiskām, zemām skaņām, kā arī cilvēka ķermenis ir atslābināts – tieši tas tiek izmantots arī rituālos. Jebkurš rituāls tiek veikts ar konkrētu nodomu, arī jantras tapšanā tiek ielikts sākotnējais nodoms. Koncentrēšanos uz jantrām, pēc tradīcijas, vienmēr pavada mantru skaitīšana vai arī klausīšanās. Līdz ar to, darbojas vēl viens uztveres kanāls – dzirde.

Jantru ģenerētā enerģija ir tik spēcīga, kā tā pārveido cilvēku subatomārā līmenī, kad novājinātās un slimās šūnas var tikt pārveidotas par veselām šūnām, tādēļ kā viens no nodomiem jantras zīmēšanā var būt veselības sakārtošana. Jantras veic ārstniecisku iedarbību gan mentālajā, gan fiziskajā, gan garīgajā līmenī. Koncentrējoties uz jantru un to vizualizējot, tādā veidā ģenerētā dievišķā mīlestības enerģija palīdz pārporogrammēt apziņu, iegūt jaunu pasaules redzējumu.

Tātad, jantru pielietojums var būt ļoti plašs - gan ķermeņa, gan psihes dziedināšanai, lai atbrīvotos no sliktiem ieradumiem, gan arī meistarības iegūšanai kādā jomā, aizsardzībai pret maģiju, astroloģiskām vai numeroloģiskām korekcijām, veiksmes iegūšanai, ļauno garu izdzīšanai, labklajības iegūšanai, zināšanu ieguvei, mīlestībai, kaisles veicināšanai utt. Cilvēkam, kurš nēsā jantru kā talismanu, tā kļūst par apziņas koncentrēšanas punktu, vien tās vērošana jau var radīt izmaiņas dzīvē. Kur ir mūsu uzmanība, tur aizplūst enerģija, līdz ar to - notiek attiecīgie notikumi.  

Vēdiskā tradīcija atbalsta uzskatu, ka jantras ir noteiktas enerģijas izpausme šajā pasaulē un attaino Visuma patieso dabu. Jantras ir trīs principu savienojums: formas princips (akriti rupa), darbības princips (krija rupa), vadīšanas princips (šakti rupa).

Galvenie ģeometriskie elementi, kurus izmanto jantrās:

Bindū - punkts, aplis, fokusa punkts, kas ir vienmēr centrā. Simbolizē sēklu, no kuras attīstījies viss radītais, un kurā tas atgriezīsies. Radīšanas un sabrukuma process. Šivas un Šakti savienošanās. Apziņas un enerģijas savienošanās. Izelpa un ieelpa.

Trijstūris - figūra, kas norobežo telpu, pirmā forma, kas  parādījās radīšanas laikā, pirmsākuma trijstūris. Tā apgrieztā forma ir radīšana. Pamatmatrica jeb prakriti.

Ar virsotni uz augšu - puruša jeb apziņa - vīrišķais princips, uguns elements.

Ar virsotni uz leju -  prakriti jeb enerģija - sievišķais princips, ūdens elements.

Aplis – nav laika, nav ne sākuma ne gala, ir tikai mūžība. Dzimšanas, dzīves, nāves process, kā nebeidzams cikls. Aplis – tas ir kā cilvēka līgums ar Dievu.

Kvadrāts - jantras pamats. Fiziskā, laicīgā pasaule. Zemes elements.

Lotosa ziedlapas – simbolizē tīrību, transcendenci, brīvību no dažādām ietekmēm. Radīšanas process.

Mogras ziedlapiņas – (zīmē kā turpinājumu lotosa ziedlapiņu galos) – vienotība un dievišķā iecere. Veiksmes un arī sievišķības simbols.

Heksaghramma – divu augšup un lejup vērstu trijstūru apvienojums, vīrišķā un sievišķā principa vienotība, apziņas un enerģijas vienotība.

Pentagramma – cilvēciskā esamība.

Jantrās katrai krāsai ir sava nozīme un funkcija, katra to tām atšķirīgi iedarbojas uz mūsu apziņu.

Sarkans – dzīvība, vitalizējošs un mobilizējošs spēks, agresija, pamatinstinkti, simbolizē uguns elementu.

Oranžs – silts, pozitīvs spēks, stimulē seksualitāti, nomierina pārlieku lielu jūtīgumu.

Dzeltens – pozitīvs spēks, dzīvība; stimulē smadzenes; zināšanas, informācija; optimisms; simbolizē zemi (saistība arī ar zelta krāsu).

Zaļš – mierīgs, atjaunošs spēks, relaksējoss, nomierinošs, iedarbojas uz asins ķīmisko sastāvu, simbolizē koka elementu.

Zils – mierīgs, vēss, rāms spēks, socializēšanās, stimulē nervu sistēmu, simbolizē ūdens elementu.

Brūns – zemes krāsa – materiālais plāns; instingtīvs, juteklisks, var būt depresīva pieskaņa.

Balts – tīrība, skaidrība, zināšanas, ūdens – baltā krāsa atstaro, atspoguļo; gaiss - tīrs, dzidrs (saistība arī ar sudraba krāsu).

Melns -  noliegšana, melns caurums, dziļa aka.

Pelēks – neskaidrība, pāreja no melnās uz balto vai otrādi; depresija.

Violets – transformācija, viedums, intuīcija.

Zelta krāsa – Saule, zināšanas, viedums, bagātība, jaunas dzīves sākšana, balva par paveikto (saistība arī ar dzelteno krāsu).

Sudraba krāsa – Mēness, zināšanas un attīstība, intuīcija, zemapziņa (saistība arī ar balto krāsu).

Ņemot verā to, ka ikviena jantras detaļa ir ar dziļu jēgu, nav ieteicams tās izmainīt, kā arī ir vēlams savā garīgajā praksē izmantot tikai paša autora radītās jantras, jo mēs nevaram zināt, ar kādu nolūku to kāds cits ir zīmējis, tādēļ var sanākt pavisam neparedzams rezultāts, ne tāds kā cilvēks bija plānojis. Tādēļ vislabāk ir jantras zīmēt sev pašam, - ielikt tajā savu nodomu un paļauties uz intuīciju. Var izmantot arī tās jantras, kuras ir atstājuši mantojumā senie riši (būtnes ar ļoti augstu garīgās un intelektuālās evolūcijas pakāpi), par kuru iedarbību cilvēki ir pārliecinājušies daudzu tūkstošu gadu garumā.

Jantras palīdz realizēt vēlamo neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, to var nosaukt par metodi vai instrumentu. Tas, ka tiek piesaukti dažādi hinduisma termini sanskrita valodā – tas ir tikai koncepts, kas apraksta, kas tas ir, kā tas strādā, un kā to izmantot.

Jantras ir daudz un dažādas, katra ir saistīta ar kādu no dievībām smalkmateriālajā plānā, pat ar vairākām, un katra var palīdzēt sakārtot kādu no dzīves jomām, atbilstoši tās darbības sfērai un mūsu nodomam. Piemēram, Ganeša jantra var kļūt par aizsardzības talismanu, noņemt šķēršļus un ierobežojumus mērķu sasniegšanai. Ganešs ir dievība, kas var likvidēt šķēršļus mūsu garīgajā un materiālajā ceļā, palīdzēt pieņemt pareizos lēmumus, izlabot kļūdas un piesaistīt veiksmi.

Vai arī Šri jantra - tā ir dievietes Šri vai Tripurasundari ģeometriskais attēls, kas simbolizē Šakti enerģiju, kas dod mums garīgo, materiālo pārpilnību, labklājību un bagātību. Šī universālā jantra var kļūt par aizsardzības talismanu un var palīdzēt atrisināt jebkuru konkrētu uzdevumu. Attēlos zemāk kā piemērus var redzēt Šri un Ganeša jantras, bet, tā kā tās ir kāda cita autora radīts darbs, tad nav izmantojamas saviem nolūkiem, savu jantru ir jāuzzīmē katram pašam, vai arī var iegādāties tādas, kas radītas pēc to sakrālās ģeometrijas pamatprincipiem, ar attiecīgajām proporcijām un oriģinālajām krāsām, ko atstājuši mantojumā riši.

Ganeša jantra							Šri jantra

Durgas jantra

Visbeidzot stāstā parādās tā galvenā varone - parti Durga, kas mani pārsteidza ar savu jaudu un tik dažādajiem tās deviņiem dievišķajiem aspektiem! Izrādījās, ka esmu ar to bijusi pazīstama jau krietni agrāk – caur mantrām, kuras mīlu klausīties meditācijās, un visbeidzot dzīve mani aizveda arī līdz tās materiālajai formai – jantrai, par ko esmu bezgala pateicīga!

Dieviete Durga tika radīta, lai cīnītos pret ļauno dēmonu Mahishasuru. Brahma (radošais aspekts), Višnu (saglabāšanas aspekts) un Šiva (transformtīvais, ārdošais aspekts) -  šī varenā dievu trīsvienība apvienojās, lai izveidotu spēcīgu sievieti ar desmit rokām. Kad Durga kā gars iznāca no svētās Gangas ūdeņiem, visi dievi kopā viņai piešķīra fizisko formu.

Durga – “sieviete praktiskā”, kas ilgi nefilozofē, bet risina lietas – nu tā, pa nopietnam, ne jau velti tai dievi ir piešķīruši tik daudz roku! Nu gluži kā mums, sievietēm – arī nākas risināt dzīvē daudzas lietas vienlaicīgi, tikai - izmantojot savas divas rokas... Bet mums vienmēr ir iespēja palūgt kādu palīgā, piemēram, Durgu – sievišķo enerģiju, tikai pašām nevajag slinkot un būt lepnām, bet atcerēties to pieaicināt nākt talkā!

Interesanti ir tas, ka pašas Durgas vārdā ir iekļauti visi aspekti, ko viņa ir nākusi šeit izlabot, pret tiem cīnīties, Durga simbolizē enerģiju, kas iznīcina visa veida ļaunumu:

DU – nabadzība, bads, ciešanas, slikti ieradumi;

R – slimības, nevajadzīgas piesaistes;

G – grēki, netaisnība, neticība Dievam, cietsirdība, slinkums.

Durga nozīmē “neuzvaramā”. Tā palīdz tiem, kas ir gatavi pārmaiņām un transformācijai, tiem, kas vēlās drosmīgi iet uz priekšu. Šī dievība vēl labu visiem un katram, pat tiem, ko iznīcina, jo viņa ir visu radību Māte (līdzīgi, kā baltu dzīvesziņā Māra). Durga ar savu klātbūtni un iejaukšanos rada iespēju un formu, dara visu, lai varētu notikt transformācija. Kā Dievišķā Māte viņa iznīcina disharmoniju, piepilda cilvēku ar spēku un izlēmību iet uz priekšu, pilnveidoties gan fiziski, gan garīgi

Durgas jantra var kļūt par aizsardzības talismanu, kā arī var palīdzēt uzvarēt savus trūkumus un sliktos ieradumus. Jantras radīšanas brīdī var ielikt sekojošus nodomus:

- Lūgt dot spēku uzlabot nepilnības, izlemt par labu pārmaiņām - pielikt punktu jebkāda veida attiecībām; uzveikt sliktos ieradumus un izlabot kļūdas, mainīt dzīvesveidu.

- Lūgt aizsargāt pret negatīvu ārējās enerģijas ietekmi; transformēt negatīvo enerģiju pozitīvajā; dot spēku, lai pārvarētu grūtības un šķēršļus.

- Lūgt to radīt miera un tīrības stāvokli.

- Lūgt tās palīdzību visdažādāko savu vēlmju piepildīšanai.

Durgas deviņi aspekti

Navarti svētki hinduisma zemēs notiek rudenī un ilgst deviņas dienas, tie ir saistīti ar cīņu, kas notika starp Durgu un dēmonu Mahishasura, lai svinētu labā uzvaru pār ļauno. Šīs deviņas dienas ir veltītas Durgai un viņas deviņiem iemiesojumiem – Navadurgai. Vēršoties pie katra no šīs dievības iemiesojumiem, cilvēkam tiek dota iespēja sakārtot sevi un dažādas savas dzīves sfēras, atkarībā no paša uzstādījumiem un nodomiem.

Pirms zīmēšanas uzsākšanas mūsu jaukā pasniedzēja Evita Sarma deva ievirzes un noskaņoja darba uzsākšanai. Pirmais no tām bija pret sevi izturēties labvēlīgi un atbalstoši, bez nosodījuma un “mērīšanās” (kam sanāk, kam – nesanāk) attiecībā pret citām grupiņas dalībniecēm. Tas nu tā kā bija skaidrs.

Bet otrs nosacījums mani pat nedaudz pārsteidza, jo pirms ķerties pie zīmēšanas, bija obligāta prasība palūgt savam vīram vai vīrietim, ja tāds ir, atļauju deviņas dienas krāsot jantras. Nav obligāti jāstāsta, kas un kāpēc – tas paliek pašas ziņā, tomēr bija nepieciešama vīra atļauja vai piekrišana. Jantra ir sakrāla lieta - cilvēka personīgā saruna ar Dievu, un šīs sarunas vienmēr kaut kādā mērā maina dzīvi... Ja ir ģimene, tad tas maina visas ģimenes dzīvi uz labāko pusi, savukārt, ja vīrietis nepiekrīt, tad tas var iedragāt ģimenes labklājību, jo vīrietis to neatbalsta. Kad es šo atļauju lūdzu savam vīram – viņš uz mani tā jocīgi paskatījās, sak, kad tu man būtu kaut kam atļauju prasījusi, vienmēr esi visu darījusi kā gribējusi, bet savu piekrišanu viņš man deva.

Pirmais piedzīvojums man sākās jau nākamajā rītā, kad sāku konstruēt savu pirmo jantru – es tā “pazaudējos” ģeometriskajos līkločos, ka jau domāju – nu redz kā, piedzīvojums tik tikko sācies, bet es jau netieku ne no vietas! Un tā nu – aicināju vīru talkā, lai palīdz man tikt ārā no šīs situācijas, un tālāk jau viss norisinājās bez aizķeršanās. Kad vēlāk par to dalījos grupiņā, tad Evita tikai nokomentēja, kāpēc šo atļauju mums vīrietim ir jāprasa – tādā veidā arī viņš uzņemas daļu atbildības – gan par procesu, gan par mūsu labsajūtu, gan par rezultātu.

Un tad es nodomāju – nu redz kā, mums, “emancipētajām” sievietēm, kas visur tikai – pati, pati varu, pati darīšu – ar savu “pārgudrību” un varēšanu nevietā mēs pašas bieži vien aizdzenam, no sevis attālinām vistuvāko un uzticamāko draugu, atbalstu un sargeņģeli. Tāpēc šo ieradumu – lūgt vīram atļauju – ir vērts un vajadzētu iedibināt arī citās dzīves sfērās, prieks un labums no tā būtu abiem. Pamazām es to esmu sākusi darīt, - neteikšu, ka tas ir vienkārši.

Jebkurā no deviņām dienām, uzsākot zīmēt jantru – laimei, sirdsmieram, uzplaukumam, ilgmūžībai, telpu attīrīšanai un svētīšanai, pārticībai un bagātībai – nemainīgs paliek visu jantru kopīgais pamatuzdevums - Dievišķās Sievietes, Dievišķās Mātes enerģijas klātbūtnes un izpausmes apzināšanās dzīvē. Katrā no šīm deviņām dienām manifestējas kāds no Durgas deviņiem aspektiem, ko pārstāv kāda no dievībām. 

Lai arī nākamajā pavasarī visās deviņās zīmētajās jantrās ieliktie nodomi atšķiras no rudenī zīmētajām, Durgas aspekti un to secība paliek nemainīgi, aprakstā es stāstu par saviem pirmajiem iespaidiem jantru zīmēšanā - 2021. gada rudenī. 

Pirmā diena

To pārstāv Šailaputri  jeb Kalna Meita, to pazīst arī kā Parvati. Viņa ir Dieva Šivas sieva - nesatricināma kā kalns, viņas lēmumi un griba ir spēcīgi un nemainīgi. Šai dievietei var lūgt spēku, noturību, pārliecību, spēju sekot saviem mērķiem un sapņiem. Kā jau iepriekš tika minēts, jantra ir mantras redzamā forma - dievības ķermenis, savukārt, mantra  ir pati dievība, tādēļkatrai dievībai ir arī atbilstoša mantra. Ļoti palīdzēja zimēšanas laikā atbilstošās mantras klausīšana, varēja sajust dievības klātbūtni. Pirmās dienas atziņas: Nepadoties! Palūgt palīdzību, pateicība. Malacīte Es! Emocijas, koncentrēšanās. Patiess prieks par rezultātu, es to patieām paveicu!

Otrā diena

Brahmačarini - tā, kura ir pastāvīgā meditācijā uz Augstāko Būtību, Dievu. Brahmačarini ir ārkārtīgi dievbijīga un mierīga Durgas forma, un tā vienmēr ir meditācijā. Viņa ir pazīstama arī kā Aparna un Uma. Šī Durga forma ir saistīta ar nopietnām askēzēm, kuras viņa veica, lai iegūtu Šivu par dzīvesbiedru. Brahmačarini - esot  pastāvīgā meditācijā, vienlaikus ievēroja visstingrāko gavēni. Šīs Durgas enerģijas godināšana cilvēkam dod spēku askēžu veikšanai un ierobežojumu pārvarēšanai, kaisles pārvarēšanai, spējai atteikties, paškontrolei, pareizas uzvedības izvēlei. Cilvēks iegūst veiksmi un uzvaru it visā. Otrās dienas atziņas: Pacietība, aizrautība, radīšanas prieks. Pateicība no visas sirds.

Trešā diena

Čandraghanta – drosmes avots. Tās vārds cēlies no Mēness (Čandras) sirpja, ko viņa nēsā galvas rotā, un tā forma ir kā zvanam.  Durgai šajā aspektā ir desmit rokas, kur katrā no tām ir kāds ierocis – zobens, bulta…..zvans, kas aizbiedē un iebiedē ienaidniekus. Visi Dēmoni un dēmonu dēmoni ir šausmās, dzirdot viņas zvana skaņu. Piesaucot šo dievības formu, ieskanas zvaniņš un tiek sniegta acumirklīga aizsardzība. Čandraghanta var palīdzēt attīrīt ceļu no visiem šķēršļiem un grūtībām, iemantot drosmi līdz ar augstsirdību un pazemību. Tā var palīdzēt arī atbrīvoties no skumjām un sasniegt augstākos mērķus. Būtiski vienmēr rīkoties izlēmīgi, bezbailīgi, bet bez egoisma un netraucējot citiem. Trešās dienas atziņas: Mans šodienas stāsts ir par dzimtu. Jau konstruējot jantru, ieguvu daudz atziņu... Nu negāja viegli... Sajutu apņemšanos visu vērst uz labu, sajutu prieku, mīlestību, milzīgu pateicību pret dzimtu, sajutu atbalstu un mīlestību.

Ceturtā diena

Kušmanda vai Aštabhudža. Šis Durgas vārds ir trīsdaļīgs: “Ku” nozīmē mazs, “Ušma” – enerģija, “Anda” – kosmiskā ola jeb Visums. Kušmanda ir Vispārējā Māte, kurai ir spēks radīt Visumu. Dieviete ir ļoti laimīga šajā iemiesojumā. Viņa ir pats starojums, visas debess puses izgaismo viņas mirdzums. Viņas smaids ir radīšanas sākums. Tiek uzskatīts, ka mūžīgā tumsa izkliedējas, kad viņa smaida. Lai pielūgtu šo Dievietes aspektu, var ziedot ķirbi. Pielūdzot šo dievību, var atbrīvoties no slimībām un skumjām; pagarināt dzīvi, iegūt spēku, veselību un labu slavu. Ceturtās dienas atziņas: Kas manā pasaulē ir vērtības – to es ieliku šajā jantrā. Mīlestība, līdzjūtība, zināšanas un izpratne. Radīšanas prieks, detaļu pieslīpēšana. Aizsardzība un pārticība. Vibrāciju paaugstināšana.

Piektā diena

Skandamata. Skanda ir viens no Subrahmanjas jeb visdrosmīgākās Dievības vārdiem. Viņa ir pazīstama arī kā Padmasana, tai ir četras rokas, vienā no tām viņa tur savu un Šivas dēlu Kungu Skandu, otrā rokā viņa tur lotosu, ar trešo – svēta, ceturtā viņa tur vēl vienu lotosu; pati bieži sēž uz Lotosa vai jāj uz lauvas. Šī ir Durgas mātes forma, viņa ir ļoti dāsna. Simbolizē drosmi un sniedz slavu. Godinot šo dievību, var iegūt augstāko prieku pat šajā dzīvē. Piektās dienas atziņas: Šī diena man pagāja gaiša - gan meditatīva, gan darbīga. Un tad kādā mirklī iestājās pauze, ziņas, kas skar savējos, izsita no līdzsvara. Tad sāku zīmēt – manī atgriezās centrs un apņemšanās, sāku to jau krāsot, kad pamanu – nu nav taču zieda! Nu nē, lai vai kā, es plaukšu un ziedēšu! Skanda taču ir par nepadošanos!

Sestā diena

Katjajani - viņa ir dzimusi kā Katjas klana Sage Katjas meita. Šī ir meitas forma. Šeit viņa izpaužas kā mīloša meita. Viņa ir mīlestības iemiesojums, taču nevilcināsies dusmās piecelties, lai aizstāvētu patiesību un savus piekritējus. Viņa jāj uz tīģera un tur rokā dzirkstošo zobenu, lotosu, ar labo roku atvaira visas bailes un sniedz svētību. Prāts šajā dienā ir 6. čakrā jeb trešās acs līmenī, kas ļauj mums atteikties no sevis un nodot sevi Dieva rokās. Sestās dienas atziņas: Mans stāsts šodien būs par brīnuma radīšanu, jantru sāku zīmēt 6. mēnesdienā, kas ir brīnumu radīšanas diena, un tagad šo rakstu nu jau 7. mēnesdienā, kas ir vārda spēka diena. Mana pasaule ir mīlestības pilna, radu to pacietīgi, ar maigumu un sirdsgudrību, neatlaidīgi, soli pa solim!

Septītā diena

Kalaratri jeb Kali. Kalaratri ir tā, kas iznīcina neziņu un kliedē tumsu. Viņa ir pazīstama arī kā Šubhamkari. Tiek uzskatīts, ka šajā formā viņa uzvarējusi visspēcīgāko un ļaunāko dēmonu Rakta Biji (no kura vienas asins piles radās tūkstoš citu dēmonu). Šī ir visvardarbīgākā Durgas forma. Tā parāda, ka dzīvei ir arī ēnas puse - trakojošā Māte, satracināta māte daba, rada haosu un noņem visus piemaisījumus, piejaukumus, visu lieko. Viņas ādas krāsa ir tumši zila vai melna. Šo  Durgas formu ir grūti vērot, tomēr tā ir īpaši labvēlīga ar savu ietekmi. Viens no viņas vārdiem tulkojas kā Nesošā labu. Viņa arī izlīdzina planētu negatīvo ietekmi uz cilvēku. Tie, kas godina šo Durgas formu, neizjūt nekāda veida bailes, ne no uguns, ne ūdens, ne no zvēriem. Kalaratri iznīcina visu nešķīsto, netīro, zemisko. Septītās dienas atziņas: Nevaru teikt, ka šodien jutos labi un priecīgi, Kali Durga mani ļoti uzrunāja – gribēju izmēzt no manas pasaules laukā visu, kas ir lieks, kas traucē, lai paliek tikai tas, kas ir tīra dievišķās mīlestības enerģija. Ļoti spēcīgas sajūtas pārņēma, tādas kosmiskas, ne no šīs dimensijas. Tagad ir sajūta, ka dvēselē ir gaišums, ka tā ir saņēmusi dziedināšanu. Sākumā uzzīmēju trīs apļus, sāku zīmēt Durgu ar trim džekiem (Brahma, Višnu, Šiva), kā saka Evita, jantrai ilgi neiezīmējās robežas, centrs jau pat krāsoties sāka. Tagad manā pasaulē viss ir kārtībā, arī ar robežām.

Astotā diena

Māte Gauri jeb Maha Gauri. Mahagauri nozīmē tīra, gaiša un mirdzoša kā gaismas stars. Viņa tiek salīdzināta ar gliemežvāku, mēnesi un jasmīna (mogra jeb kunda) ziedu. Viņa valkā baltas drānas. Šī ir Parvati forma, kad viņa veica askēzi, vēloties, lai Šiva viņu ņemtu par sievu. Šajā Durgas formā ir atspoguļota Tīrība. Astotās dienas atziņas: Mierīgs, rāms prieks, tīra, spoža gaisma.

Devītā diena

Siddhidatri. Šī Durgas forma novērš neziņu un piešķir augstākās garīgās zināšanas jeb zināšanas par Brahmu. Šajā formā Dievmāte piešķir siddhi jeb zināšanas. Šī ir diena, kad saņemam pelnītās dāvanas, saņemam vēlamo. Tie, kas kalpo šai dievībai, ir brīvi no kaisles un materiālām vēlmēm, viņi vienmēr grib būt Siddhidatri dievišķajās enerģijās. Sasniedzot šādu stāvokli, izzūd vēlmes - daļa ir jau piepildījusies, daļa tiek atmestas kā neaktuālas, prāts ir skaidrs un tīrs, izpratne - pilnīga. Pilnība, ko dod šis Durgas aspekts, ir tāda stāvokļa realizācija, kurā viss īstenojas Augstākajā būtnē jeb Brahmanī. Šajā dienā mēs varam sajust, kā apvienojas visi iepriekšējie astoņi aspekti, un mums tiek dotas garīgās zināšanas, kas sevī ietver visu materiālo un garīgo vēlmju piepildījumu. Svētajos rakstos ir dziedājums par to, ka Šiva caur viņas godināšanu saņēma zināšanas. Zināšanas, ko viņa sniedz, ir pilnīga izpratne, ka viss ir Dievs. Devītās dienas atziņas: Rītausma. Lēni, viegli un uzmanīgi pielaikoju sev jauno veidolu – jūtu, ka manī ir kaut kas izmainījies. Fonā skanot Erceņģeļa Metatrona Teta viļņu mūzikai 528 Hz frekvencē, jūtos gaiši un mierīgi. Kluss iekšējs prieks.

Par sievišķo pirmsākumu

Šodien, kad tiek īpaši godināta sieviete, aizdomājos, ko vispār nozīmē - būt sievietei, kas ir sievišķība, ko tas nozīmē man, - patiesa sievišķā daba, jo ir skaidrs, ka ne jau krāšņā kleitā vai augstpapēžu kurpēs tā apslēpta. Tajā ietērpjoties - kas, protams, ir skaisti, - bet neejot dziļāk, neizprotot viņas patieso būtību, tas paliek vien kā tēls, kā maska, sabiedrības noteikts ārējais sievišķības etalons.

K.P Estesa savā grāmatā “Sievietes, kas skrien ar vilkiem” raksta, ka savvaļas daba un Pirmatnējā sieviete – tās abas ir apdraudētas. Pirmatnējās sievietes arhetips ir ļoti daudzslāņains, jo pirmatnējs – tas ir arī mežonīgs, savvaļas, nepieradināts, necivilizēts, nevaldāms, straujš, nesakārtots, u.c. Šī sieviete ir apveltīta ar intuitīciju, ir zinoša, pat gaišredzīga, tai piemīt pareģošanas spējas, viņā ir kaut kas dziļi intuitīvs, balstīts uz izdzīvošanas pamatinstinktiem, ko var piedzīvot arī mīlestības un gādīguma pilnā saskarsmē ar vīrieti. Viņa pazīst radīšanas brīnumu, iemiesojot to matērijā – bērna radīšana, zīdīšana, izlološana.

Apjausmu par Pirmatnējās sieviets dvēseli var iegūt tikai uzmanīgi ieklausoties savā sirdsbalsī, sajūtot savus pirmatnējos ritmus. Kolīdz sieviete zaudē saikni ar savu dvēseli, ar intuīciju – tā nonāk pussagrautā stāvoklī, viņa pazaudē savu saikni ar pirmatnējo spēka avotu – pazūd viņas dzīvīgums, cieš veselība – izjūk viņas dabiskie ritmi, - tos piesavinās sociums, vai arī viņas pašas, vai citu prāti. Atļaut būt sev pašai – tādai, kas noteikti nebūs visiem ērta, kas neies kāda pavadā, bet dzīvos ar baudu, ar garšu, dažreiz atļaujot sev būt neprātīgai (dzīvot ārpus prāta rāmjiem) un mīlēt, un pieņemt sevi arī tad, kad pati zini, ka neesi perfekta.

Pirmatnējā sieviete visās iepriekš pieminētajās šī arhetipa izpausmēs ir aizbildne, iedvesmas avots, mūza visa veida mākslās – dejā, mūzikā, glezniecībā, tēlniecībā, domāšanā, filosofijā, garīdzniecīcībā – visur, kur klātesošs ir radošums, pētniecība, jo tā ir instinktīvās psihes (psyche – dvēsele) galvenā nodarbe. Pirmatnējā sieviete mīt nevis prātā, bet sirdī. Tā ir ikvienas dvēseles sievišķā daļa. Viņa ir neizsīkstošas, mūžīgās gaismas un mīlestības avots, inkubators, viņā mīt dzīvības un nāves spēks, viņa ir dzīvības un nāves vārti.

Lai vīrietis varētu pietuvoties un izprast visdziļākos sievietes dvēseles slāņus, viņam nāksies apbruņoties ar pacietību un drosmi, jo tas dvēseles pašās dzīlēs apslēptais vulkāns, kas var negaidīti sākt darboties, radot izvirdumu, var būt arī biedējošs un pat bīstams. Bet tas, kurš to spēs – pieņemt, ieskaut savā mīlestībā, iedodot viņai drošu ietvaru, un tajā pat laikā – ļaujot pilnīgu brīvību – viņu par to sagaida balva – sava vīrišķā potenciāla piepildīšana un realizēšana - tas noteikti ir to vērts!

Sieviete – tās ir mājas, pavarda siltums, miers, bet tajā mīt arī kaislība, vētra, uguns, piedzīvojumu gars. Sievieti meklēdams, vīrietis pamet mājas, lai atkal pie tās atgrieztos - un būtu mājās.   

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai tu bieži ieklausies klusumā, lai sadzirdētu sevi?

Par garīgās attīstības trim posmiem

Ikviena cilvēka dzīves mērķis ir garīgā attīstība, pāreja uz garīgo plānu. Varbūt kādam par to var rasties šaubas, jo esam taču tik dažādi! Vai arī jūs teiksiet, ka zināt daudzus, kurus par garīgiem būtu ļoti grūti nosaukt, jo viņu dzīvē par to nekas neliecina, - viss, ar ko viņi nodarbojas un par ko runā, ir saistīts vienīgi un tikai ar materiālajām lietām, un naudu. Turpretim, ir daudzi, kas nicina naudu un mantu, jo uzskata sevi par garīgiem, un garīgumam taču nauda un materiālās lietas kaut kā galīgi nepiestāv, kas arī ir patiesībai neatbilstošs, iemācīts uzskats, prāta programma.

Cilvēka zemes dzīve notiek trīs plānos – fiziskajā, kas ir saistīts ar materiālo pasauli – uz to var attiecināt arī mūsu fizisko ķermeni; sajūtu plānā, kas ir saistīts ar emocijām; un mentālajā vai garīgajā plānā - domu pasaule, prāts. Un tas viss notiek vienlaicīgi, jo kamēr cilvēks ir dzīvs un viņam ir ķermenis, visi šie trīs plāni nav atdalāmi – tam droši vien jūs piekritīsiet. Jo nevar pasaulē radīt neko garīgu, ja tam nav materiālā pamata – piemēram, lai komponists radītu mūziku, viņam ir vajadzīgs kaut vai papīrs un zīmulis, lai to pierakstītu, bet, lai varētu uzbūvēt māju, iesākumā taču bija ideja, doma, kā tā izskatīsies. Materiālajam un garīgajam plānam dzīves laikā ir jālīdzsvarojas, un to cilvēkam ir laikam jau visgrūtāk savā dzīvē īstenot. Bet vēl jau ir sajūtu – emocionālais plāns – viss, kas pasaulē ir, cilvēkam rada kaut kādas sajūtas – patiku (ko var apzīmēt ar plus zīmi) vai nepatiku (mīnusa zīme), ko visu var aprakstīt plašā sajūtu gammā, jo tas cilvēkam izraisa emocijas, bet noteicošais būs tas, ar kādu attieksmi cilvēks to uztver, un no tā izriet visa viņa dzīves kvalitāte – cilvēks var izvēlēties, vai par šķietami negatīvu notikumu visu laiku “cepties”, tādējādi saindējot dzīvi gan sev, gan apkārtējiem, vai arī pieņemt to kā pieredzi un, izdarot secinājumus, doties tālāk.

Visu cilvēka zemes dzīves gājumu arī var iedalīt trijos posmos – līdz trīsdesmit sešu gadu vecumam cilvēku vairāk interesē fiziskais, materiālais plāns, jo ir jāpieaug, jāiegūst izglītība, jāveido karjera vai savs bizness, jānodrošina sava dzīves vieta, jādibina attiecības, tiek veidota ģimene, šajā laikā arī dzimst bērni. Un tad, pēc trīsdesmit sešu gadu vecuma cilvēks tā kā pēkšņi attopas un sāk pievērst savu uzmanību tam, kā viņam tas viss, kas viņam ir, patīk, kā viņš tajā jūtas – vai man patīk mana ģimene, vai es esmu attiecībās laimīgs, vai patīk tas, ko es daru, vai man patīk dzīves vieta, un tā joprojām. Īpaši spilgti tas izpaužas pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas, kad ikkatru piemeklē krīze, kas liek visu šo izvērtēt, izņēmumu tajā nav. Šajā laikā cilvēks grib nomainīt visu, kas viņam savā dzīvē vairs nepatīk, bet, ja viņš to nedara un krampjaini turas pie vecā – cieš veselība, sākas visdažādākie zaudējumi, aiziet cilvēki, - tad dzīve pati veic savas korekcijas “piespiedu kārtā”.

Viss dzīves gājums, ko cilvēks noiet, viss piedzīvotais, uzkrātā pieredze – tam visam ir tikai viens mērķis – attīstība, apziņas paplašināšanās. No septiņdesmit divu gadu vecuma cilvēks pāriet garīgajā plānā, - tas ir laiks, kad būtu jānodod savas dzīves laikā uzkrātā pieredze, kā to agrāk darīja cilšu vecākie. Pēc šī vecuma sliekšņa pārkāpšanas vairs tā īsti neinteresē tiekšanās kaut kur materiālajā pasaulē, - tad vairāk gribas izbaudīt dzīves laikā iegūtos augļus. Tad cilvēku bieži vien vairs neinteresē arī jaunas sajūtas, un arī vairs negribas iemācīties kaut ko jaunu – bet tā jau ir degradācija, jo, kad cilvēks pārtrauc mācīties, tad viņš tiešām ir kļuvis vecs.

Šie trīs iepriekš pieminētie dzīves cikli, kas nomainās ik pēc trīsdesmit sešiem gadiem, visbiežāk ir galvenais iemesls dažādu paaudžu konfliktiem, jo katra no tām uz notiekošo skatās caur savu tajā dzīves brīdī dominējošo prizmu, – pirmajā posmā – caur materiālo, otrajā – caur sajūtu, emocionālo, bet trešajā – caur mentālo. Zinot un izprotot šo trīs ciklu likumsakarības, būtu iespējams daudz konstruktīvāk risināt jebkuru strīdu vai nesaskaņas.

Un te mēs varam atgriezties pie tā, ar ko iesākām, - ka ikviena cilvēka dzīves mērķis ir garīgā attīstība. Protams, ka tā sākas ne jau no septiņdesmit divu gadu vecuma, jo visi šie trīs plāni, ko iepriekš pieminēju, atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā visas dzīves garumā. Katrā no tiem caur katram dzīves posmam atbilstošo prizmu – materiālo, sajūtu vai mentālo – cilvēks iegūst pieredzi, kas kā enerģētisks nospiedums tiek ierakstīts viņa apziņā un kopējā Akašas laukā. Katrai dvēselei ir savs noteikts plāns, ko tai ir paredzēts dzīves laikā apgūt, – kas dod apziņas paplašināšanos visdažādākajos veidos. Ja cilvēks savu saikni ar dvēseli pavisam ir pazaudējis un no šī plāna pārāk novirzījies, tad var tikt “noņemts no trases” ātrāk, nekā tas bija iepriekš paredzēts, jo no skolotāju sistēmas un citu iesaistīto augstāko plānu skatu punkta tiek izlemts, ka dvēselei daudz vērtīgāk būtu šo scenāriju izbeigt un izvēlēties citu. Cilvēka aiziešana – tā ir pāreja uz garīgo plānu, tātad, - iepriekš pieminētais mērķis tiek sasniegts tā vai tā.

Jebkura dzīves diena ir bezgala vērtīga, tā sniedz mums iespēju iemācīties kļūt arvien pateicīgākiem, pieņemošākiem, līdzjūtīgākiem un mīlošākiem – vienīgi tas dod iespēju realizēties mūsu dzīvības enerģijas vienīgajam mērķim - pieskarties, saplūst ar bezgalīgo – ar mūsu esības kodolu. 

Stāstīja: Vineta Riekstiņa